Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kas ir Aspazija? Gluži svešs vārds svešā tautā, svešos laikos. Man jāatzīstas, ka es šo grieķisko vārdu nemaz nebūtu kā savu pseidonīmu izraudzījusēs, ja es, pirmoreiz to lietodama, būtu kaut cik prātīgāka un vecāka bijusi, jo citādi varēju iedomāties, ka latviešu ausīm tas gluži svešs izklausās. Es arī viņu lūkoju atmest, kad vecāka un prātīgāka kļuvu, un saukties savā parastā ģimenes vārdā, bet tas man neko nelīdzēja, tad jau publika pate mani no šī vārda vaļā nelaida, kaut tas arī uz manām grāmatām vairs netika drukāts («Sarkanās puķes» no Elzas Rozenberg). Man bij jāatgriežas atkal pie Aspazijas un pie tās arī jāpaliek. Un vēl vairāk — man šim vārdam reiz nu bij jādod tuvāks izskaidrojums un jāliek dzīvot miesā un tēlā, kā tur reiz senos laikos dzīvojis tanī tautā, kura skaitās par visu tautu un laiku priekšzīmi. Kopoti raksti 4 sēj Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis ASPAZIJA Senhelladas drama 5 cēlienos

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Liesma 1986 Aspazija Dzimusi 1865. gada 16. martā turīga Zemgales zemnieka ģimenē Zaļenieku pagasta "Daukšās". Mācījās Jelgavas Dorotejas meiteņu pamatskolā un Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā. Dedzīgi lasīja vācu romānistus un dzejniekus, savus pirmos dzejoļus uzrakstīja 14 gadu vecumā vācu valodā. Ģimnāzijas pēdējas pēdējo klasi Rozenberga nepabeidza un 1886. gadā apprecējās ar Vilhelmu Maksi Valteru. 1887. gadā laikrakstā "Dienas Lapa" feļetona pielikumā tika publicēts viņas dzejolis „Jaunā gadā”, viņa piedalījās lugu konkursā ar drāmu „Atriebēja”, taču tā netika iespiesta cenzūras iebildumu dēļ. Pēc šķiršanās no pirmā vīra 1891. — 1893. gadā viņa strādāja par mājskolotāju Jaunsvirlaukā, Pociemā un sacerēja lugas "Zaudētās tiesības", "Vaidelote" un poēmu "Saules meita". Šos darbus viņa publicēja ar pseidonīmu "Aspazija" (sengrieķu valodā - mīlamā, kas bija arī izglītotās Perikla draudzenes vārds) un viņas lugās spilgti attēlota sievietes cīņa pret dogmām un aizspriedumiem, par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām. ATRIEBĒJA (sarakstīta 1887) Aspazijas pirmo lugu „Atriebēja” (1888) cenzūra noraidīja, jo tajā centrālā varone ir sieviete, kas uzdrošinās vērsties pret pastāvošās sabiedrības trūkumiem, uzdrošinās kritizēt dažādus tā laika aizspriedumus. drāmā „Atriebēja”, ar kuru Aspazija piedalās lugu konkursā un iegūst pirmo vietu, parādīts konflikts starp latviešu zemniekiem un viņu apspiedējiem. «ATRIEBĒJA» Pirmo lugu — «Atriebēja» — Aspazija saraksta 1887. gadā un nosūta Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas izsludinātajam konkursam. 1888. gada 21. aprīlī «Baltijas Vēstnesī» parādās «Izspriedums par konkursa lugām», kurā teikts: «Pēc satura bagātības viņa [«Atriebēja»] Ieņem pirmo vietu. Ka-rakteri viscaur dabiski un labi tēloti, skati pilni efektu, aizgrābjoši. Valoda ļoti laba, samērīga nopietnam saturam. Fabula ņemta iz dzimtbūšanas laikiem, kur muižu īpašniekiem bij neierobežota vara apieties ar saviem zemniekiem pēc patikšanas.» Recenzents norāda, ka pēc dažu skatu pārstrādāšanas no «Atriebējas» «var iznākt viena no ievērojamākajām lugām mūsu repertuārā». Sie «daži skati», kurus teātra komisija ierosina pārstrādāt, ir vietas, kur sevišķi asi parādās tautas naids pret apspiedējiem: «Lugā pārāk daudz līķu, kas pa lielākai daļai ari tiek publikai priekšā vesti. Visas galvenās personas lugas beigās Ir beigtas vai novestas cietumā. Ļoti nepatīkams, pat riebīgs skats ir, kur bērenieki beru gājienā, sastapdami ienīsto muižas vagari, sāk ar to plūkties un to dauzīt, kamēr apbēdinātais vīrs izceļ sievas līķi iz zārka un ar to nesus dodas projām uz kapsētu bēru gājienam pa priekšu. [..] Gala cēliens, kuram vajadzēja būt apmierinājošam, ir pavisam šaušalīgs; tas pastāv iz briesmīgiem negantības darbiem: pēršanām, noduršanām, nolādēšanām utt.» Pieminēto skatu — līķa nešana, pēršana, noduršana — tagadējā lugas variantā nav, tātad jaunā autore darbu ir pārstrādājusi. Luga beidzas ar vēsturiski neiespējamu izlīdzinājumu: humānais muižnieks sadodas rokās ar atbrīvotajiem zemniekiem. Tomēr izrādīta luga netiek. 1889. gadā cenzors «Atriebēju» aizliedz, jo: «Gandrīz visā lugā redzams liels autores naids pret muižniekiem un gadās ļoti asi, da žās vietās pat nepieklājīgi izteicieni.» Luga pirmo reizi tiek iespiesta 1904. gadā Aspazijas «Rakstu» 6. burtnīcā kā fragments. Vēlāk Aspazija trūkstošās ainas restaurē pēc kāda veca manuskripta (RLMVM, 85832), kas varētu būt pārstrādātā variania sākums. šinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzive un darbi» 1. sējumā 1931. gadā. Pirmizrādi «Atriebēja» piedzīvo tikai 1921. gada 21. janvāri Dailes teātri. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Boass un Rute «Boass un Rute» Atmiņās par lugas tapšanu Aspazija norāda, ka tās sākumi meklējami 1905. gada rudenī, «kad vēlās revolūcijas bangas». Pašai viņai liekas savādi, ka šajā satraucošajā laikā tik spēcīgi iezīmējušās ilgas pēc Bībeles leģendas saulainā miera, taču nepieciešamība pēc relaksācijas, pēc kontrasta mūžīgajai trauksmei un satraukumam psiholoģiski labi saprotama. Notikumu tālākais risinājums — emigrācijas pirmie smagie gadi — uz laiku aizbīda ieceres pie malas, taču jau 1909. gadā darbu hronikā parādās «Rutes» nosaukums. Par lugas rakstīšanu Aspazija un Rainis vairākkārt runā arī 1910., 1912., 1913. gadu vēstulēs. Sakarā ar Aspazijas literārā darba 25 gadu jubileju «Boasa un Rutes» fragments 1913. gadā iespiests žurnāla «Skatuve un Dzīve» 3. numurā. Darbs acīmredzot atkal apsīkst, jo kopsavilkumā par Šveices emigrācijas gados padarīto Aspazija atzīmē: ««Rute» 20 Īp., 8 Īp. drukātas.» Dzimtenē atgriezusies, Aspazija vairākkārt pārcilā lugas manuskriptu un domā par tā izveidi. Viņa pat iecer ciklu pēc Bībeies motīviem. Manuskriptos atrodami «Sulamītes» un «Simsona un Dalilas» uzmetumi. 1924. gadā Aspazija šaubās, ko rakstīt vispirms — «Boasu un Ruti» vai «Sulamīti». 1925. gada 2. februārī dienasgrāmatā atzīmēts: «Šodien sāku rakstīt «Ruti». Pirmais skats ir gatavs.» 1925. gada 21. martā plašāka piezīme: «Esmu sākusi atkal strādā! pie «Boass un Rute» II cēliena, kaut arī ar pārtraukumiem un ne ar lielu veiksmi. Galvenais, ka pate no šīs luģeles neko daudz neturu: pārāk klusa un vienkārša un skatuvei laikam nederēs. Bel kā lai atmetu tik sen iecerētu darbu, kas gadiem man uz dūšas gulējis un stāv citiem darbiem priekšā; kad būšu viņu norakstījuse, jutīšos brīva priekš citiem darbiem.» (RLMVM, 90558.) Jūnijā dienasgrāmatā Aspazija raksta, ka luga ir pabeigta u» viņa mazliet atpūšas. Lugu uzved Nacionālajā teātrī 1925. gada 18. novembrī. Ruti spēlē M. Smithene, Boasu — J. Ģērmanis, Abimeleku — J. Osis. Kā atzīmē kritika, A. Mierlaukam kā reālistiskās drāmas meistaram Aspazijas liriskā dzeja uz skatuves nav īsti pa plecam, toties īpaši izdevies ir L. Liberta skatuves ietērps. Vērtējot uzvedumu, Jānis Grots apcerē «Aspazijas jaunākais darbs uz Nacionālā teātra skatuves» raksta: «Aspazija šoreiz ar aizturētu elpu tuvojusies tīri trauslas, dzidras un ēteriskas mīlestības problēmām, kuras nav izšķiramas ar parasto kaislību mērauklu, bet ar gluži leģendāras himnas patētiskajiem akordiem, kuri ieskanas visdziļāko dvēseles noslēpumu pasaulē. Aspazija šo pasauli izcēlusi gaismā kā jaunu, dzīvu un patiesīgu dailes reliģiju, kurā nav tukšas bravūras, dogmatiskas morāles un nekādu citu lieku piekabinājumu. Otrs spilgtākais šī darba moments ir īpatnējais uzbūves veids — dramatiskā dzeja vai, kā pati Aspazija saka. dramatiskā idille, dzimusi greznas jūdu teikas iespaidos. [..] Sim dvēseles miera un saulainības simbolam, dzejiski izcirstajam skatuves darbam Nacionālais teātris atradis ne mazāk apburošu un pacilāti spārnotu, fantastisku skatuves ietērpu. [..] (J. Grots. Kopoti raksti 6 sēj. R., 1971, 6. sēj., 62.-63. Ipp.) Bibeles leģenda īsumā šāda: t. s. soģu laika (kas aptver laikposmu apmēram no 1200. — 1050. g. p. m. ē.) beigās jūdu apdzīvotajā Kānaānā izceļas bads, un kāds Betlēmes pilsētas iedzīvotājs Elimelehs ar sievu Noemi (Noami) pārceļas uz Moābu, kas atrodas pāri Jordānijai. Viņu dēli Mahlons un Kiljons apprecas ar moab>-tēm Orpu (Orfu) un Ruti. Elimelehs un dēli mirst, Noemi kopā ar vedeklām atgriežas Betlēmē, kur bads beidzies. Orpa svešumā nevar iedzīvoties un aiziet atpakaļ. Rute uztur sevi un vīramāti, lasīdama vārpas bagātā Boasa tīrumā, līdz Boass ierauga Ruti un iemīl to. Uzzinājusi, ka Boass ir Noemi vīra radinieks un viņam pēc jūdu likumiem (leviāta) pienākas precēt radinieka atraitni, Noemi suta Ruti kādu nakti pie Boasa. Boass ir laimīgs un, ticis galā ar cilu radinieku, kam pēc radniecības pakāpes it kā būtu lielākas tiesības uz Ruti, apprecas ar viņu. Grāmatā «Boass un Rute» iznāk A. Gulbja apgādībā Rīgā 1925 gadā. Seit lugas teksts iespiests pēc izdevuma «Mana dzīve un darbi» 5. sēj. (R„ 1939). Tekstā paturēta Aspazijas lietotā īpašvārdu rakstība. Mazak pazīstamu vārdu skaidrojumi Ābrahāms — leģendārais jūdu ciltstēvs viņu pirmdzimtenē Ūrā (Mesopotāmijā). Arons — jūdu priesteris laikā, kad pravietis Mozus ved jūdus in «apsolīto zemi» Kānaānu. Jūdu dievs Jahve apliecina Āronu par savu izredzēto priesteri, likdams viņa spieķim uzziedēt un riest augļus Asmavets — nāves eņģelis. Baal-Peors — kānaāniešu un moabiešu augstākais dievs. Ceabots — jūdu dieva Jahves apzīmējums, ar kuru tas raksturots kā kara dievs. Delila (Dalila) — filistriešu sieviete, kura ar viltu uzzina savas tautas lielākā ienaidnieka jūdu varoņa Simsona spēka noslēpumu. Hagare (Hagāre) — Ābrahāma otrā sieva, kuru padzen tuksnesi galvenā sieva Sāraja, lai sodītu par lepnību. Ijabs — Bībeles varonis, kuram dievs atņēmis visu bagātību un tuviniekus, lai pārbaudītu viņa uzticību. Ijabs vaimanā bēdās, bet dievu nenoliedz, tāpēc tiek bagātīgi atalgots. Izraēlis — Bībelē lietots kā visu ebreju jeb jūdu cilšu apzīmējums, kuri apmēram 13. gs. p. m. ē. ieceļoja Palestlnā un aizgāja līdz tās rietumiem — Kānaānai, kur sastapa priekšā citu semītu tautu — kānaāniešus. Jēkabs — Bībeles leģendu varonis, kurš iemīlējis bagātā Lābāna meitu Raeli (tekstā — Rāheli) un tādēļ nokalpojis septiņus gadus pie Lābāna, kurš kāzu dienā tomēr Jēkabu apmāna un apprecina ar savu vecāko un neglīto meitu Leu. Jēkabs dabū Raeles dēļ nokalpot otrus septiņus gadus. Kaitis — pirmo cilvēku Ādama un Ievas dēls, kurš nokauj savu brāli Ābelu greizsirdībā, ka dievs noraida viņa ziedojumus, kamēr Ābela upuri tiek laipni pieņemti. Lata sieva — kad Ābrahāma brāļadēls ar ģimeni bēg no dieva sodītās Sodomas pilsētas, dievs aizliedz viņiem skatīties atpakaļ. Lata sieva ziņkārībā paraugās un aiz šausmām pārvēršas sālsstaba. Milkolms — kānaāniešu dievs, kuram doti cilvēku upuri. Nebas kalns — svētkalns pie Kānaānas robežas, kur atradis nāvi jūdu pravietis Mozus. Pašā svētki — senebreju pavasara svētki, kas notiek pilnmēness nakti un sākas ar rituāla deju. Zidonieši (sidonieši) — feniķiešu tirdzniecības pilsētas Sidonas iedzīvotāji. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Gadu simteņu maiņā Fantāzija «Gadu simteņu maiņā» Fantāzija «Gadu simteņu maiņā» rakstīta 1899. un 1900. gadā. Pirmiespiedums — «Mājas Viesa Mēnešrakstā (1900, N° 1 un 12). Seit iespiests pēc publikācijas Aspazijas Kopotu rakstu 6. sējumā 1921. gadā. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: Ahasvērs — mūžigā klejotāja simbols kristīgajā reliģijā; leģenda vēsta, ka Ahasvērs no sava sliekšņa aizdzinis dieva dēlu, kad tas, nesot savu krustu, tur gribējis atpūsties, tāpēc viņam nekur nav miera un atdusas; Lāokoonts — lAspazijas tekstā — Laokons] — sengrieķu leģendu varonis, Trojas priesteris, kam jūras dievs Poseidons dusmās uzsūtījis milzīgas žņaudzējčūskas, ar kurām cīnīdamies bojā gājis gan pats Lāokoonts, gan viņa deli; L’art pour art — māksla mākslai (franču vai.); Jēkaba trepes — bībeles leģendu motīvs par senebreju pravieti un ciltstēvu Jēkabu, kurš sapnī redzējis trepes līdz debesīm; Medūza — briesmīga izskata būtne sengrieķu mitoloģijā, kuru uzskatot vien jau cilvēki šausmās iet bojā. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Jānis Ziemelis Lugu «Jānis Ziemelis» Aspazija raksta ļoti smagā laikposmā. Ir miris Rainis, un viens no nedaudzajiem draugiem dzejniekiem — Jānis Ziemeļnieks — 1930. gada 17. jūlija naktī iet bojā, lietodams narkotiskas vielas. Luga sākta publicēt «Atpūtā» jau septembrī (1930, Nl> 307—309; 311—320; 1931, M° 324—325; 327—336), tātad sacerota ļoti ātri un redakcija iesniegta nepabeigta un nenoslīpēta. Tai trūkst personu rādītāja (to šeit ievietojusi sastādītāja), nav konsekvences tehniskajā izkārtojumā, iedalījums cēlienos mijas ar iedalījumu posmos, vietām trūkst precīzu ainu robežu, 8. ainā sajaukts Ratera un Albja teksts, kuru nevar atjaunot, jo līdz šim lugas manuskripts nav atrasts. Neilgi pēc lugas publicēšanas, 1931. gada 8. augustā, katastrofā mirst Biruta Skujeniece, kurai Aspazija veltījusi Haijalijas lomu. Luga tā arī paliek neiestudēta. Ļoti drūmās krāsās te tēlota inteliģences garīgā krīze buržuāziskajā Latvijā. Darbā izmantoti daudzi Jāņa Ziemeļnieka dzejoļi: «Teic, kas tu esi...», «Kā zilos pavasara tvanos...», «Pretim logā aiz mirdzošām rūtīm ...», «Kaut sākuši beidzot klusēt...», «Kad tava daile manus sapņus rotā ..«Patiesība», «Rūtai», «Narciss», «Kā lietiņš vēss ar gaitu smalku...», «Sapņi», «Fatum», «Viņš šausmās pamodās...», «Ziemassvētku atmiņas», «Slimībā», «Māsai», «Te laime plauka mirkļa dvesmā...», «Mīlestība», «Viņa teica...», «Bija rudens», «Vakara saulē», «Puķes», «It kā vēsma...», «Viss bijušais dus lielā Liktens ziņā ...», «Apmātais» u. c. Ari Ali Beja, Haijalijas, Rēga tēli u. c. ņemti no Ziemeļnieka dzejas. Darbā izmantotas Raiņa dzejoļa rindas «Se vienu skūpstu ņem...», Arņa «Ko līdz tev jautri draugi». Bieži notikusi Ziemeļnieka dzejoļu pārfrazēšana, piemēram: Haijalija Man visas durvis atveras, kad nakts, Es visās mēlēs runāju, kad nakts, Es tavu dvēsli izdzeru, kad nakts, ir pārfrazējums no Ziemeļnieka dzejoļa «Mīlas nakti»: Tā visas durvis atdara, kad nakts, Tā visās mēlēs runāt sāk, kad naktsl Un viņu dzird ik putniņš zara galā. Seit luga iespiesta pēc publicējuma «Atpūtā»; novērstas acīm redzamās neprecizitātes, pievienots personu rādītājs, kā ari vienādots lugas tehniskais izkārtojums. Mazak pazīstamu vārdu skaidrojumi Asfodele — liliju dzimtas augs, kas grieķiem bija sēru un kapeņu simbols. Apage, satanal — atkāpies, sātan! Latīņu vai.) Grāla bruņinieks — viduslaiku franču un vācu bruņinieku literatūras varonis. Viņš sargā svēto Grāla kausu, kam piemīt dievišķīgs spēks. Jo — sieviete sengrieķu mitoloģijā,, kuru iemīlējis Zevs, bet Zeva greizsirdīgā sieva Hēra viņu pārvērta par govi un uzsūtīja viņai niknu dunduru. Ozianna, ari hozianna — Bībeles izteiciens, kas pārņemts no ebreju lūgšanas dievam «hosiannā» — «palīdzi mums!». Pompejiešu sienas gleznas — norādījums uz erotiskajām tēmām sienu apgleznojumos, kas diezgan lielā skaitā atrasti vulkāna apbērtās pilsētas izrakumos. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija Neaizsniegts mērķis īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Par «Zaudētu tiesību» sacerēšanu Aspazija dzīves hronikā raksta: «30. gadā. No vasaras sākot, Jelgavā. Neaizsniegts mērķis. Rudeni braucu uz Cīrihi un atbraucu atpaka|.» (RLMVM, 90557.) Darbs acīmredzot pabeigts jau 1895. gada sākumā, jo 27. maijā dzejniece saņem vēstuli no tautsaimnieka un literāta Kārļa Baloža, kas ar lugu bijis pie cenzora. «Vai nu es esmu slikts diplomāts, vai Remiķis ir briesmīgs stūrgalvis (kā daudzi stāsta), bet ar visām pūlēm nespēju panākt, lai Jūsu lugu atļautu tādu, kā tā ir; ar pirmiem trim cēlieniem tas mierā, bet ceturto katrā ziņā grib, lai pārstrādātu. [..] Remiķa recepte šāda: viņš gribētu, lai beigas pārtaisa pēc godīga mietu pilsoņa ieskatiem, t. i., Velta nedrīkst doties taisni pie Jausmiņa, bet tai jādodas uz kādu pazīstamu famīliju, kur tā varētu cerēt palikt, līdz kamēr tā dabon vai nu guvernantes vietu, vai kā citādi spēj sevi uzturēt. Saprotams, ka šajā famīlijā tā var ar Jausmiņu satikties un tur arī nākt pēc viņas vīrs pakaļ meklēt, kur tad iznāk tā saduršanās scēna, — tikai Jausmiņš nedrīkst uz vīru Riteri šaut (kā nu godīgs mietu pilsonis lai saprot, ka laulāta vīra, kaut ari nelieša, tiesības tā nicina), drusku paplūkties tie var, un Velta var tapt tāpat ar poli-cejas varu aizvesta prom. Tad pašās beigās Remiķim izliekas briesmīgi, ka sieviete varot tik briesmīgi sievišķību aizmirst un savu vīru sadedzināt — ārprātīga jau viņa varot palikt no bēdām, bet vīram piedzērušam esot caur paša neuzmanību, resp., palaidnību, jāiet bojā, t. i., tas piedzēries varot apgāzt sveci vai caur papirosu aizdedzināt māju — tad jau Velta kā ārprātīga vēlāk tā kā tā varot palīksmot, ka nu nelietis virs beigts, un vai nu ielēkt dīķī vai ne, bet tā būtu svētā morāle labāk glābta, ka nelietis Riters iet caur likteni bojā, kas to par viņa nelietību soda. Tad studentu žūpu scēne un studentu dzīres dziesma varot palikt, tikai labāk, kad Velta nenāk Jausmiņa kortelī.» (RLMVM, 72904.) K. Balodis norāda, ka luga iesniedzama kā jauns darbs, Jo pirmais variants aizliegts. Sākotnējais virsraksts «Velta» tāpēc pārveidojams. Kā redzams no lugas publicējuma, dzejniece darbu tiešām pārveidojusi atbilstoši cenzora prasībām, jo vēstulē raksturotā noslēguma pašreiz pazīstamajā variantā vairs nav. No nepārstrādātā varianta izdevies atrast tikai ceturtā cēliena fragmentu — studentu uzdzīves skatu Jausmiņa dzīvoklī. Lugu vispirms publicē «Dienas Lapa» 1895. gada jūlija un augusta numuros. Rudenī tā iznāk grāmalā. Tā acīmredzot ir «Dienas Lapas» izdevums, jo teksts drukāts P. Bisenieka drukātava. Vēlākajās publikācijās dzejniece ir pārstrādājusi abus pēdējos skatus, stipri īsinot Veltas monologus. Pirmajā lugas noslēgumā Velta sajūk prātā. «Velta (viena. Uzlec un streipuļo apkārt). Ak dievsl vai es vēl dzīvoju? Vai viņš nesodīts var mūs visus nogalināt? (Ierauga Ri-teru caur logu.) Tur viņš ir — mans mūžs, mana nākamība — un pestīšanas nav?! Vai kāda varena roka neizstiepjas un viņu uz vietas nešatriec?... На, svece tur — — ko redzu? (Ierauga caur logu, ka Ritera drēbes sāk aizdegties.) Liesmas vijas ap viņa ķermeni... tās izplatās pa visu apkārtni... kā čūskas locīdamās, tās kāpj gar mājas sienu uz augšu ... Dobjš kritiens — stenēšana ... viņš cīnās ar nāvi... Vai lai skrēju viņu glābt? Es nevaru, nevaru ne no vietas... (Ārprātā.) Ak! Tā ir brīvība! Vai dzirdat, tur viņa nāk... Visi gavilē un sit plaukstas... Tai ir šarkaria kleita mugurā... Vai redzat, kā viņa dejo? (Uguns atspīdums izplatās pa skatuvi.) Tā ir Erodija, kas dejo pēc Jāņa galvas... Es ari gribu līdzi dejot, es arī — lalalala! (Sāk dejot.) 1 Nu ziedonis klātu Un puķites plaukst, Bet man ir tik aukst’... (Drebinājās.) Jā, tik auksti — es gribu sasildities. Kāpēc tie nelaiž mani līdzi dejot? Bet man nav sarkanas kleitas — nav, man ir melna, melna; bet es gribu rotāties, es gribu brīvībai skriet pretim .., Un spārni tik viegli, Tik balti man šķiet — Caur zilajiem gaisiem Es iespēju skriet--» Rīgas Latviešu teātris lugu vairs izrādei nepieņem. Pirmiestudē-jums notiek Liepājas Latviešu labdarības biedrības teātrī 1895. gada 20. augustā. Režisors un Veltas tēva Dambīša lomas tēlotājs ir K. Brīvnieks. 10. septembri seko uzvedums «Uļejā». Nākamajos gados «Neaizsniegtu mērķi» uzved daudzas pašdarbības skatuves. Tāpat kā «Zaudētu tiesību» iestudējumiem, ari šīm izrādēm seko asas diskusijas. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 6. sējumā 1940. gadā. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: ceturtais bauslis — viens no reliģiskajiem priekšstatiem, kas pavēl godāt tēvu un māti; kočiņš — degvīna mērs, ceturtdaļlitrs; magaričas — paraža pēc izdarīta nolīguma iedzert kādus alkoholiskus dzērienus; mensūra — studentu divkauja; mīkūnas — deramas dienas, darbavietas maiņas dienai, stukalka — kāršu azarta spēle; šabas — ebreju svinamdiena, kas ilgst no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram; šeļķins — alkoholisks dzēriens; šlēperis — veclaiku modes deja;  špākstis, špāsis — joki (no vācu vai.). Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Liesma 1986 Prologs Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu Jubilejas dienai, sarakstīts 25. novembri 1893, «PROLOGS RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBAS 25 GADU JUBILEJAS DIENAI...» «Prologs» ir pirmais uzvestais Aspazijas dramatiskais sacerējums. Dzejniece to saraksta sakarā ar Rīgas Latviešu biedrības un tās teātra divdesmit piecu gadu jubileju, ko atzīmē 1893. gada novembrī. Tūlīt pēc izrādes darbs iznāk atsevišķā brošūrā F. Gēliņa izdevumā Rīgā. Seit «Prologs» iespiests pēc publikācijas Aspazijas Kopotu rakstu 6. sējumā 1921. gadā. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: Pramšans — pseidomitoloģiska dievība nacionālās atmodas laikmeta dzejnieku darbos; Talija — dramatiskās mākslas mūza sengrieķu mitoloģijā. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Pūcesspieģelis Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Liesma  1986

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Ragana Kopoti raksti 3 sēj Aspazija lugu sarakstījusi 1894. gadā. Ierosinājumu devusi ciemošanās Nītaurē ārsta Zolta ģimenē, ko Aspazija attēlo Rainim adresētā 1894. gada 22. jūlija vēstulē. Dziļi dzejnieci iespaido Nītaures pirmatnējā daba, teikas par Raganu kalnu un citi nostāsti. Kaut ari luga ir pārpilna fantastikas, Aspazija allaž pasvītrojusi, ka šis darbs cieši saistīts ar Jaunās strāvas idejām, trauksmaino, nemierpilno noskaņojumu sabiedrībā: «Laika spiediens, kurš patlaban bij pilns ar jaunām, progresīvām idejām, tomēr bij tik stiprs, ka tas apņēma arī mani ar savu elektrības pilno atmosfēru, jā, es jutos pati līdzi aicināta kā laika nesēja, vai tad citādi būtu varējusi radīt Liesmu, kura no tumšās alas tiecas pretī saulei.» («Teātra Vēstnesis», 1925./26. № 3.) Lugu 1895. gada aprīlī iestudē Rīgas Latviešu biedrības teātris. Liesmas lomu tēlo Dace Akmentiņa, Līgitu — Jūlija Skaidrīte, Giltinu — Berta Rūmniece. Mūziku raksta Jēkabs Ozols. Jaunslrāvnieciskā kritika uztver galvenās varones centienus kā plašākas, saturā pilnākas dzīves meklējumus, runā par Fausta tēmu šajā pretrunīgajā, brāzmainajā raksturā. Reizē tiek iebilsts pret lugas fantastisko ietērpu — aiz ārējo darbību fantastiskās daudzveidības skatītājiem pagrūti uztvert «Raganas» pamatdomu. Vairāki kritiķi iebilst pret ceturtā cēliena noslēgumu un piektā cēliena risinājumu, «Raganas» noslēgums neapmierina arī Aspaziju. Pēc pirmā pilnīgā lugas publicējuma «Mājas Viesa Mēnešrakstā» (18, № 10—12) turpmākajos izdevumos tā iespiesta fragmentāri. Atmestas ceturtā cēliena beigas un piektais cēliens. Respektējot autores gribu, arī Kopotu rakstu izdevumā luga atstāta kā fragments: teksts ņemts no «Raganas» trešā izdevuma A. Gulbja apgādā izdoto Kopotu rakstu 8. sējumā. Svītrotajā lugas nobeigumā darbība norisinās sekojoši: Liesma pēdējā bridi novērš Almara un Ligitas nāves sodu, jo atzīstas, кa pati gribējusi nogalināt karali. Visi metas Liesmu gūstīt, taču viņa pazūd, «piepeši zemē iekrizdama». Piektajā cēlienā Liesma klīst pa nodedzināto mežu, līdz atkal satiekas ar raganām. Giltina pārmet Liesmai neuzticību savai ciltij. Liesma atbild: Ak, jūs nekad to saprast nespējat. Jūs nepazīstat kaislo ilgošanos, Kas kremt un dedzina, un miera nedod, Un dzen bez nojautas un vienmēr dzen. Pie jums ir mūžam vienāds viss un pelēks. Bet manī divi spēki valdīja, Kas viens ar otru mūžam karoja, Starp debesi un zemi griezta viesulī, Es slāpdama pēc gaismas stariem tvēru Un pekles karstās liesmas vienmēr dzēru. šajā pašā laikā cauri mežam kāzu ce|ojumā dodas Almars ar Ligitu. Liesmā no jauna uzliesmo atriebības alkas, jo aizvainots viņas lepnums: На! ko es dzirdēju! Kā nāvīgs dūriens Tas mani aizskāra — tie savienoti Un bauda kopā visu līksmību, Kamēr es atstāta un izstumta, No visiem nicināta, vajāta. Kādēļ tos taupīju, tie man bij rokā, šī aklā augstsirdība viņus glābt, — Lai tie par mani tagad smejas vēl! šo jūtu uzplūdumu izmanto Giltina un dod savai meitai burvju zizli — ar to viņa ne tikai iznīcinās ienaidniekus, bet arī piepildīs Joda pavēli — nolems bojāejai visu karaļvalsti. Taču satikšanās ar Almaru un Līgitu no jauna rada lūzumu Liesmas emocijās. Almars vēl arvien viņu mīl, Līgita ir gatava atsacīties no sava līgavaiņa Liesmas labā. Nē, tumsa, tevim nebūs gavilēt, šai brīdī tava vara salauztai — sauc Liesma un, bēgdama no raganām, kuras grib viņu saplosīt par pavēles neizpildīšanu, ielec bezdibenī. Liesmas pēdējie vārdi: «Ak, saule, saule — turpu gribu steigties.» Mūža otrajā pusē Aspazija vairākkārt atgriežas pie «Raganas» iēmas. Tā, piemēram, viņa 1925. gada 1. oktobrī dienasgrāmatā raksta: «Esmu izdomājusi ari V cēlienu «Raganai», tas būs, man šķiet, efektīgs.» (RLMVM, 90558.) Ir saglabājušie^ vairāki uzmetumi lugas noslēgumam (RLMVM, 73725, 73726), taču neviens nav realizēts līdz galam. Kādās piezīmēs Aspazija pat domā lugas darbību pārcelt uz 20. gadsimtu, tēlojot cilvēku cīņu ar dabu, purvāju nosusināšanu. «Ragana» pirmajā variantā diezgan daudz uzvesta, arī vēl 20. gados. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Sidraba šķidrauts Kopoti raksti 3 sēj Kā stāsta pati dzejniece, «Sidraba šķidrauts» rakstīts 1901. un 1902. gadā Slobodskā un jau 1903. gada beigās nodots iestudēšanai Rīgas Latviešu teātri. Taču «māmuļnieki» lugu noraida, baidīdamies iekļūt nepatikšanās darba asā sociālā skanējuma dēļ. Norādījumi par lugas sacerēšanas laiku atrodami ari Jāņa Asara priekšvārdā Aspazijas rakstu pirmajam izdevumam 1904. gadā un kādā Rūdolfa Blaumaņa vēstulē Leontīnei Veserei 1904. gada sākumā, kad viņš apciemo Aspaziju un Raini Jelgavā: «Viņas vīrs un viņa apdzīvoja divas istabas. Viņa lasīja man savu jaunāko lugu. Kad man, tikai trīs cēlienus dzirdējušam, bij jādodas prom un es stāvēju uz ielas, man bij tā, it kā es būtu nokritis no debesīm.» (R. Blaumanis. Kopoti raksti, 8. sēj. R., I960, 153. lpp.) Kaut ari luga sacerēta vairākus gadus pirms revolūcijas, tā ir tuvo vētras nojautu pilna. Vēl vairāk — spēcīgais kara nosodījums, Dzelzs jaunavas pils dedzināšana, sarkanais šķidrauts pār skatuvi — tie visi ir tādi drāmas elementi, kas daudziem pēc pirmizrādes 1905. gada 27. janvārī liek domāt, ka darbs radies vistiešākajā vēsturisko notikumu iespaidā. Jaunais Latviešu teātris ar lugas uzvedumu gūst pārsteidzošus panākumus. Kā redzams no recenzijām, tad teātris nespēj dot lugai ne piemērotu skatuves ietērpu, ne arī attiecīgu lomu izpildījumu. Vienīgi Gunas tēlotāja Otilija Muceniece pārliecinoši veic savu uzdevumu. Un tomēr panākumi ir nepieredzēti. Gada laikā lugu uzved divdesmit piecas reizes. Izrādes ikreiz ir izpārdotas, un «Dienas Lapa» dod padomu lauciniekiem, kas lielā skaitā ierodas uz izrādēm, biļetes iegādāties jau iepriekš, lai, tālo ceļu mērojušiem, nebūtu jāpaliek aiz durvīm. Visi lielie latviešu laikraksti uzmanīgi seko izrādēm un komentē ari atkārtotos uzvedumus. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Torņa cēlējs Lugas «Torņa cēlējs» (pirmais nosaukums «Madlienas baznīcas torņa cēlējs») ieceres atrodamas 1924. gadā, kad Aspazija raksta dienasgrāmatā: «... neesmu vēl saņēmusēs lielāku darbu sākt. Esmu arī saskaldijusēs ar sīkiem darbiem priekš žurnāliem, dzejoji atņem laiku un nogurdina. Vismaz tagad esmu izšķīrusies priekš «Torņa cēlēja», kaut gan ļoti baidos, kā man izdosies. Vienīgi drāmas fabula man galvā un dramatisms arī liekas labs. Tikai par raksturiem bail un par visu to viduslaiku kolorītu.» (RLMVM, 90558.) Luga rakstīta jau 1925. gadā reizē ar «Boasu un Ruti», taču pa istam Aspazija pie tās ķeras tikai 1926. gadā, kad darbu arī izdodas pabeigt. Sižetam Aspazija izmantojusi tautas teikās bieži sastopamo motīvu, ka velni neļauj baznīcu uzcelt līdz tam laikam, kamēr pagrabā nebūs iemūrēta dzīva jaunava. Galvenā varone — klusā, maigā Made — ir upuris, kas nolemts baznīcas būvei. Lugas gaitā viņa top par varoni, kas labprātīgi iet nāvē, lai būvmeistars varētu pabeigt savu darbu. Taču luga nebūt nav veltita reliģiskās ideoloģijas propagandai. Gluži otrādi — šajā drāmā vairāk nekā citos Aspazijas sacerējumos skan ass sarkasms pret baznīcas kalpiem, dažādiem varasvīriem un pašu ticību. Ne velti pēc lugas iestudējuma buržuāziskā prese pārmet dzejniecei, ka tā radījusi tendences drāmu, nevis mākslas darbu: «Kaplāns tēlots kā uzdzīvotājs un liekulis. Baznīcas padomes locekļi netikļi un kukuļu ņēmēji, un režija autorei palīdzējusi, traktēdama tos groteskā veidā. Beidzot vecais dzērājs Mārtiņš bez pārtraukuma aģitē pret dievu. Tā propaganda iet visiem cēlieniem cauri,» raksta O. Liepiņš «Latvī» 1927. gada 15. inartā, apcerēdams uzvedumu Dailes teātrī. Pirmizrāde notiek 1927. gada 12. martā. Augstu šo uzvedumu vērtē Jānis Sudrabkaļus: «Mūsu laikos, kur daudziem pašuzupurēšanās un nesavtīga mīla liekas jau novecojušas lietas, kur vilina absolūta vaļība, amorālisms, Madlienas baznīcas torņa cēlēja romantiskā figūra iegūst sevišķu nozīmi. Aspazija atgādina par seniem un negrūstošiem gara pamatiem, uz kuriem ceļams katra laikmeta, katra cilvēka darbs. Jo lielāks upuris, jo augstāka padarītā darba vērtība.» (J. Sudrabkalns. Par teātri. R., 1973, 75. lpp.) Iļģa lomā — Eduards Smiļģis, Made — Emīlija Viesture, Heli-jante — Lūcija Neiberga, dekorators — Oto Skulme. Grāmata «Torņa cēlējs» iznāk A. Gulbja apgādībā Rīgā 1927. gadā. Seit teksts iespiests pēc izdevuma «Mana dzīve un darbi» 4. sējuma (R., 1938). Tekstā nācies labot dažas otrajā izdevumā pieļautās iespiedkļūdas un vairākus izlaidumus. Lugai paturēts grāmatā iespiestais virsraksts «Torņa cēlējs», jo tas minēts visās literatūras vēsturēs. Mazāk pazīstamu vārdu skaidrojumi Cunfte — feodālās pilsētas amatnieku apvienība. Dāvida kokle — jūdu ķēniņa Dāvida mūzikas instruments. Dāvids jaunībā savam valdnieka amatam izredzēts, pateicoties brīnišķīgai prasmei spēlēt kokli. Ēģiptes tumsība — pēc Bībeles nostāstiem, jūdu pravietis Mozus uzraidījis Ēģiptei pēc kārtas desmit mocības: sērgas, krusu, siseņus u. c., bet visbeidzot tādu tumsu, ka cilvēki varējuši staigāt, tikai ar rokām taustīdamies. Hironlms (Hieronims) — baznīcas rakstnieks, Bībeles izskaidrotājs apm. m. ē. 4. gs. Jāzepa bēgšana uz Ēģipti — pēc Bībeles leģendām, Jāzeps kopā ar Mariju pēc dieva pavēles bēg uz Ēģipti, lai izvairītos no bērna nogalināšanas, ko pavēlējis izdarīt Hērods. Jūdass — Jēzus Kristus nodevējs. Kanoniķis — amatvīrs viduslaiku baznīcas sistēmā, kas bija atbildīgs par baznīcas dogmu ievērošanu. Kaplāns — katoļu garīdznieks, parasti baznīckunga paligs vai vietnieks. Lācars — Bībeles leģendas persona, kuru Jēzus Kristus pamodinājis no miroņiem. Magdalēna — grēciniece Bībeles leģendās, kuru Jēzus Kristus padarījis tikumīgu. Mitra — augstāko katoļu garīdznieku galvassega. Miša — dievkalpojums katoļu baznīcā. Pelnu diena — nākošā diena pēc Vastlāvja (sk.), kad ticīgie sāk gavēni un grēku nožēlošanu. Vastlāvis — seni tautas gadskārtu ieražu svētki, vēlāk baznīcas svinamdiena februāra beigās, kad rīkoti karnevāli. Zuzanna, arī Suzanna — Bībeles leģendu varone, dievbijīgā un skaistā tirgoņa Joahima dzīvesbiedre, kuru apmelo kā laulības pārkāpēju. Latiņu valodas tekstu tulkojumi: In nomine domini Ješu Chrisll et Spirlti sancti: apage, Satana! — Tā kunga Jēzus Kristus un svētā gara vārdā: sātan, atkāpies! Membrum consilil — konsīlija loceklis. Nobilissimi — dižciltīgākie. O esca vermiumt o massa pulveris/ — ak, tārpu ēsma! ak, putekļu mākonis! Supplicium in membro quo peccavistis — sods attiecībā uz locekli, ar kuru jūs esat grēkojuši. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Liesma 1986 Vaidelote Drāma no leišu pagātnes 5 cēlienos «Vaidelote» «Vaidelotes» pirmais variants sarakstīts 1891. gadā. Autobiogrāfijā «Mana dzīve un darbi» 6. sējumā Aspazija sniedz tā raksturojumu: galvenie varoņi Mirdza un Laimons te satiekas kā cilvēki, kas meklē jaunus apvāršņus vecās Lietuvas garīgajā dzīvē. «V cēlienā saceļas viss Lietuvas senais brīvības gars, liesmo revolūcija. Lai moris to vada. Laimons ar Mirdzu šinī revolūcijas vētrā gāž vecos dievekļus. Tie grib radit jaunu idejisku pasauli, jaunu reliģiju, bet ļaudis tos nesaprot. Ļaudis vēl spēcīgāks ir vecais konservatīvais gars. Tie saceļas pret apvērsuma vadītājiem Laimoņu un Mirdzu — tie viņus vienkārši nosit.» Sis variants 1892. gada sākumā iesūtīts Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijai. Komisija lugu noraida, bet tad par to ieinteresējas Teodors Bergs, teātra komisijas priekšsēdētāja krustdēls. Viņš uzraksta Aspazijai trīs vēstules, kurās stāsta par savu darbību «Vaidelotes» labā un arī atklāj cēloņus, kādēļ luga nepatīk Latviešu biedrības vīriem: tajā Ir par daudz nemiergara un pārāk liela nekonsekvence reliģijas jautājumos. Pirmajā vēstulē Aspazijai 1892, gada 29. martā (RLMVM, 76545) Teodors Bergs ieteic svītrot no lugas svētozolu ciršanas skatu un pārstrādāt «katastrofu». Par lugā nepieciešamajiem labojumiem viņš raksta ari 26. aprīļa vēstulē (RLMVM, 72893): «Ar tādu dārgakmeni kā «Vaideloti», pēc manām domām, jārīko-kojas drusku apdomīgi, lai varētu viņu pieklājīgā gaismā celt. Pārgrozījumi jāizdara izveicīgi, gādājot vispārīgi par īsumu, lai efekfs < vairāk koncentrētos un skatītāji negarlaikotos pie monologiem. Nezvēru cenzūri mēs nedrīkstam vis daudz izlaist no acīm, bet, pārgrozījumus izdarot, arī jāgādā, ka par cenzūri nebūtu jābīstas. Es gan kalkulēju, ka cenzūre neliks nekādus šķēršļus ceļā tamdēļ, ka esiet ar sevišķi dzejīgu garu gleznojuši seno ticību. Glorija, kurā pagānu ticība laistās, beigās ļoti nobāl, ja redzam, ka tādam skaistam tēlam kā Mirdzai māņu dēļ jāiet nāvē taisni tai bridi, kad mīlestība viņai saldi māj. Lūk, tamdēļ es domāju, ka katris galu galā turēs kristīgu ticību par augstāku un labāku nekā veco pagānu mācības; caur Jūsu lugu tamdēļ nekad nevarēs celties ļauni iespaidi. Lai pārgrozījumi dotu vēl lielāku vērtību, tamdēļ gribam viņus ļoti rūpīgi izdarīt. Sim mērķim nospriests dažiem teātra komisijas locekļiem privāti kaut kur sapulcēties (laikam pie mana tēvoča) uri «Vaideloti» kopīgi lasīt un aizrādīt uz vajadzīgajām pārmaiņām. Pie tam nu jums, cien. jkdze, saprotams, visādā ziņā jābut klāt.» Aspazija lugu pilnīgi pārstrādā, jo arī citi, kas darbu lasījuši, izsaka domas, ka cenzors neatļaus tās uzvešanu. Ka šis bažas nav bijušas bez pamata, liecina ari «Vaidelotes» raksturojums jau pieminētajā autobiogrāfijā, uzsverot, ka darba vadošais motīvs bijis «idejiskā, bet ne romantiskā ciņa». Otrā varianta sižetam Aspazija izvēlas Lietuvas karaļa Olģerda meitas Mirdzas mīlas traģēdiju, kas savukārt cieši saistīta ar vaidelotes Asjas cīnu par laimi un tiesībām mīlēt. Te jāpiebilst, ka vēsturiskie notikumi Olģerda valdīšanas laikā 14. gadsimtā vidū atspoguļoti Stipri nosacīti un noder tikai par pieturas punktu, kur darboties pašas autores iztēlotiem varoņiem. Lugas pirmais variants nozaudēts. Ari tagad pazīstamajā «Vaidelotes» tekstā izdarīti labojumi. Tā, piemēram, pirmuzveduma (omu izrakstos (RLMVM Nacionālā teātra bibliotēkas fondā № 314) atrodams šāds režijas svītrots Mirdzas monologs — atvadas no tēva 5. cēlienā pēc Asjas un Laimoņa atbrīvošanas; Un nu, mans tēvs, Tev pabeigt darbu, ko es iesākuse .,. Ak, atver visiem nākamības vārtus, Vel tumsas slogu nost, kas cilvēci Par kropli nospiež, ļauj tai attīstīties Kā kokam milzīgam, ļauj žēlastībai Kā maigai rasai krist uz viņas lapām Un mīlestības siltai saulei skūpstīt Tās galotni... «Vaidelotes» pirmizdevums iznāk Jelgavā 1894. gadā J. Draviņ-Dravnieka apgādā. SinI izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 2. sējumā 1931. gadā. Atkārtotajos publicējumos autore turpinājusi lugas pārstrādāšanu. Pārveidotas pirmā cēliena beigas: pirmpublicējumā kunigaikšti jau ierodoties pasaka, ka Mirdzas līgavainis būs Laimons, tāpēc pēdējais skals beidzas bez īpaša spraiguma. Piektajā cēlienā atkārtotajos izdevumos svītrots Olģerda monologs — Asjas un Laimoņa izraidīšana no Lietuvas: Tad prom ar tiem iz mana vaiga, Lai manā zemē tie vairs nerādās, Es viņus aizdzenu. Vaidelote Valģine atkārtotajos izdevumos dabūjusi citu vārdu — Jadviga. Lugas pirmizrāde notiek 1894. gada 19. janvārī Rīgas Latviešu teātrī. Kostīmus gatavo pēc jauno mākslinieku J. Rozentāla un A. Baumaņa skicēm. Jāzeps Vitols komponē Mirdzas dziesmu «Mēness starus stīgo.» Pirmo reizi latviešu teātra vēsturē iestudē baletu — «ragutnīcu deju Mildas svētkos». Dace Akmentiņa spēlē Mirdzu, Jūlija Skaidrīte — Asju. 1894./95. gada sezonā «Vaideloti» izrāda astoņas reizes. Luga ar īsiem pārtraukumiem paliek uz Latviešu teātra skatuves līdz pat tā pastāvēšanas pēdējiem gadiem. «Vaidelote» kjūst par vispopulārāko Aspazijas lugu. Tā iestudēta divdesmit lielākajos Latvijas teātros. Rīgas Latviešu teātrī, Nacionālajā teātrī, Liepājas Latviešu teātrī tā inscenēta vairākas reizes. 1958. gadā J. Raiņa Dailes teātris iepazīstina ar «Vaideloti» padomju skatītāju, 1982. gadā lugu uzved Valsts Liepājas teātris. «Vaideloti» operas libretam izmantojis komponists Jāzeps Me-diņš. Operas pirmizrāde notiek 1927. gadā. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: blieķis — balināts audekls; diadēms, diadēma — dārgakmeņiem greznota sieviešu galvasrota; dangus — dievu mājvieta pseidomitoloģiskajā literatūrā; dūkņas — meža gari baltu mitoloģijā;  glorija — slava, gods (latiņu vai.); krīvs — senbaltu augstākais garīdznieks; kunigaikštis — kungs (lietuviešu vai.), šeit — lietuviešu karapulku vadonis; maistuļa — paklīdusi sieviete; vaidelote — dievu kalpone, priesteriene senbaltu garidznieciskajā hierarhijā. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Velna nauda Tāpat kā «Zalša līgavai», ari «Velna naudai» viela iegūta A. Lerha-Puškaiša izdoto «Latviešu teiku un pasaku» studijās Kastaņolā. Tā sākta rakstīt 1929. gada vidū, un pirmo cēlienu Aspazija lasījusi Rainim priekšā īsi pirms dzejnieka nāves. Lugas pirmizrāde notiek 1933. gada 1. septembri Nacionālajā teātrī. Režisors un dekorators — Jānis Muncis, mūzikas autors — Jānis Kalniņš. Vaives lomā — Irma Graudiņa, Labrencis — Jānis Osis, Ašķis — Jānis Sāberts, Onta — Ella Jēkabsone. Recenzenti ar maz izņēmumiem lugu uzņem diezgan kritiski — galvenokārt par mitoloģisko tēlu skatiem, jo tobrīd teātri velnu un eņģeļu parādīšanās ir diezgan parasta un butaforiska parādība. Taču Jānis Sudrabkalns norāda, ka «komēdijas un traģēdijas, fantastikas un reā-lības sakausējums iznācis ja arī ne vienmērīgs un vienvērtīgs, tad tomēr vērtīgs. Aspazijas liriskais temperaments, viņas tēlainā asprātība, cēlais idejiskums un Munča inscenējums var dot skatītājiem daudz vērtīga, protams, ja šolaiku skatitājs vēlēsies izprast mākslinieku problēmas un mērķus.» (J. Sudrabkalns. Kopoti raksti. R., 1960, 5. sēj., 581. lpp.) Luga šeit iespiesta pēc grāmatas vienīgā izdevuma, kas iznāca A. Gulbja apgādā 1933. gadā. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Zalša līgava Teiku drāma 7 ainās ar epilogu Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Liesma 1986

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Zaudētas tiesības Drāma 5 cēlienos «Zaudētas tiesības» Lugas aizsākumi meklējami laikā, kad Aspazija strādā par mājskolotāju Svirlaukā, jo dzīves hronikā (RLMVM, 90557) viņa atzīmē: «20. gadā. Skolotājas vieta Svirlaukā pie 8 bērniem 6—8 st. dienā. Grāmatas pa krieviski bij pašai iepriekš jāpārmācās. šuvu sev, Dorei un mammai uz saimnieces mašīnas pēc pabeigtām stundām. Pelēka pašausta kleita, pelēka pirkta, zili svārki, blūze, tumšzaļa kleita. Pec 10 vakarā: «Saules meita». «Ģēnija liesma», luga nepabeigta. «Lupatu karaliene» («Zaudētu tiesibu» uzmetums).» Gadu vēlāk hronikā piezīme: «Lug. karaliene» uzrakstīta kā «Antonija». Luga iesūtīta Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas rīkotajam konkursam. Kā stāsta Aspazija autobiogrāfijā, tai piešķirta pirmā vieta ar noteikumu, ka dažas ainas pārstrādājamas, jo paš-reizejā veidā tā esot «neinorāliska» («Mana dzīve un darbi», 6. sēj. R., 1940, 49. Ipp.). Par lugas iesūtīšanu konkursam liecina arī T. Berga vēstule dzejniecei 1893. gada 11. maijā: «Es ceru, mazākais, visu labāko no šīs traģēdijas, un panākums inācīs, vai manas cerības nepiepildīsies. Sīkumos nespēdams ielaisties, varu tik teikt, ka viss labs, kas tur rakstīts, un goda algas cienīgs, kuras, to nevaru teikt, tik smalki citus iesūtījumus nepazīdams, bet viena alga būtu laikam gan sagaidāma. Kad manuskriptu sa-ņemti, tas bij tik 8. maijā, kad noteiktais termiņš priekš iesniegšanas bij jau sen garām, tomēr man laimējās vēl to nodot. Ko citi spriedīs, uz to esmu sasodīti ziņkārīgs. Ja viņiem tik drusku sajēgas, tad tiem luga morāliski ētiskās idejas dēļ vien jau jāievēro, kura man ļoti patika un rādīja no pareiza tikumības sajēdziena, kas tik pie dažiem inteliģentiem ļaudīm atrodams.» Pēc konkursa Aspazija «Antoniju» pārstrādājusi. No pirmā varianta pagaidām manuskripti nav atrasti, taču ir saglabājušies divi «Zaudētu tiesību» agrīnie rokraksti, kas tiešāk uzsver lugas pamatdomu, taču vēlāk atmesti māksliniecisko nepilnību dēļ. Pirmais no tiem ir piektā cēliena variants (RLMVM, 73707). Darbība te noris nevis kapsētā, bet Langarta dzīvoklī, kur Laima ierodas, lai aizkavētu divkauju. Notiek ass dialogs. «Laima. Sī divkauja nedrīkst notikt. Langarts. Mīļā, tas neatkarājas no manim, dakters ir mani izaicinajis, ne es viņu. Laima. Vienalga, tad jūs norunātā vietā neieradīsaties. Langarts. Tas neiet, es nevaru atkāpties, mans gods to neatļauj. Laima. Es domāju, ka ar tādu jēdzienu kā gods mums abiem sen vairs nav nekāda sakara. Langarts. Tu runā pēc sieviešu uzskatiem, mans bērns. Par kritušām sievietēm gan tā mēdz spriest, bet mums, vīriešiem, uz tain nekas nepielīp, tās ir mūsu tiesības un pieder pie pastāvošās kīīrlī-bas. Laima (uzliesmodama). Un tu to iedrošinies man sacīt! Tu, kas pats mani gāza bojā, tu nelieti! Langarts. Ha-ha-ha! Vai nesāksi spēlēt nabaga nevainīga, pavesta skuķa lomu? Tu taču atminies, ka sekoji man no brīva prāta? Laima. Jā, kad man nebij vairs cita nekā, ko vēlēties. Langarts. Tu jau varēji iet cietumā. Tev bij prāta diezgan pārlikt, ko tu dari. Tā sieviete, kas sava gara gaismu smēlusēs iz Bairena, Šekspīra, Gētes, nebūtu ari bijusēs, kad cietuma durvis priekš viņas atdarās. Laima. Es varēju iet cietumā, bet mani piederīgie nevarēja iet bojā. (Cēli.) Tā sieviete, kura savu gara gaismu smēlusēs iz Šekspīra, Bairena, Gētes, kuras dvēseli iesildījušas vissvētākā, visaugstākā ide-āla jūtas, iespēja pārmākt zemo pašmīlību, kura domā tikai par sevi, varēja nest upurus, kuri lielāki, smagāki kā pate nāve.» Tad dzīvokli ierodas Strautiņš, lai ar jājampātagu pārmācītu Langartu. Viņam uzbrūk visi Langarta pudelesbrā|i, un, glābdama savu līgavaini, Laima Langartu nošauj, pēc tam pati izdara pašnāvību. «Laima (pistoli pacēluse). Lai neviens neiedrošinās man tuvoties, jūs neesat mani tiesneši. Strautiņš. Briesmīgi, ari tas vēl! Visi. Prom uz cietumu, viņa ir noziedzniece, slepkavai Viņai nav tiesības vairs iet brīvai. Laima. Jā, man nav vairs tiesības, bet jūs esat tie, kas man viņas laupījuši, jūs esat mani padarījuši par to, kas es esmu. Gabalu pa gabalam jūs esat manu dzīvi saplosījuši, Izpostījuši, kāpienu pa kāpienam nogrūduši mani bezdibenā. Jūs esat tie stiprākie, jūs esat uzvarējuši, nu, tad ņemat ari savu upuri! {Iešauj sev krūtis.)* Otru manuskriptu caurskatījis dramatisko sacerējumu cenzors Pēterpili un atļāvis izrādīt 1894. gada 7. martā. Pēc tam manuskriptu lietojis režisors. Te ir daudz režijas svītrojumu, kurus dzejniece nav atjaunojusi, izdodot «Zaudētas tiesības» grāmatā. Atmesti daudzi pārāk naturāli Langarta izteicieni, kas pārmērīgi sabiezina krāsas tēlojumā. Lugu publicējot, Aspazija atteikusies ari no veselas ainas 2. cēlienā (kas pirmizrādē tomēr uzvesta), kad ap Langarta galdu pulcējas viņam līdzīgi «ģimenes tēvi», lai iedzertu, apjūsmotu mīļākās un smietos par mājas dzīvi, kur viņiem jāmaksā rēķini par sievu tualetēm, jāskaidro bērniem «Ruso tikumības mācības» un «īss ele-mentārkurss par sesto bausli». Pirmais «Zaudētu tiesību» Izdevums grāmatā — Rīgā 1895. gadā. Drukājis P. Bisenieks. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 2. sējumā 1931. gadā. Pirmuzvedums — Rīgas Latviešu teātri 1894. gada 3. aprīli. (Laima — Jūlija Skaidrīte, Langarts — J. Duburs, Marta — Dace Akmentiņa.) Jau 8. maijā lugu iestudē Liepājas Latviešu labdarības biedrībā, pēc nedaudz dienām seko izrāde Jelgavā. Ar 1895. gadu sākas lugas gājiens pa lauku mazajām skatuvēm. Gan iestudējums Rīgā, gan daudzie pašdarbnieku uzvedumi izraisa asas diskusijas, sadursmes starp «jaunajiem» un «vecajiem» — «Zaudētu tiesību» piekritējiem un noliedzējiem. īsi pirms «Zaudētu tiesību» iestudējuma latviešu presē jau bija sākusies kritikas cīņa ap H. Zūdermaņa lugu «Gods». Aspazijas darbs sniedz diskusijai jaunu vielu — par reālisma jautājumiem latviešu literatūrā, par dzejnieka sabiedrisko pienākumu, par sievietes vietu un lomu sava laika sabiedrībā. (Nozīmīgākie materiāli apkopoti «Latviešu literatūras kritikas» 1. sējumā, R., 1956.) Pat par dažām provinces pašdarbnieku izrādēm un atkārtotajiem uzdevumiem pagājušā gadsimta 90. gados centrālajos laikrakstos parādās garas un strīdīgas recenzijas. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: beifals — piekrišana (no vācu vai.); feiner Geschmack — laba gaume (vācu vai.);  fimberis — vecs nosaukums vācu un zviedru sudraba naudas monētai; die Frau — kundze (no vācu vai ); granafifka — mēriņš;  minesteriāls — ierēdnis (no latīņu vai.);  paložierēt — padzīvoties, paklejot (no vācu vai.); vaktmeistars — sardzes priekšnieks (no vācu vai ); Zauls — leģendārais jūdu valsts nodibinātājs bībeles leģendās. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Zeltīte Drāma 2 celienos «Zeltīte» «Zeltīte» iecerēta gadsimtu mijā. Stāstot par literārajiem nodomiem, Aspazija 1900. gada 17. februārī raksta Rainim uz Slobodsku: «...ludziņu rakstīšu tikai vēlāk, kad būšu pie Tevis.» (RLMVM, 53548.) Gada otrajā pusē, atrazdamās Slobodskā, viņa lugu pabeidz. 1900. gada 13. decembrī «Mājas Viesa Mēnešraksta» redaktora P. Zālītes dzīvesbiedre Hermīne ziņo par manuskripta saņemšanu. «Zeltite» tiek iespiesta «Mājas Viesa Mēnešrakstā» (1901, № 1 un 2). Uz lielajām skatuvēm luga neparādās. Toties tā daudz un ar labiem panākumiem uzvesta pašdarbības teātros, aktieru vakaros u. tml. Par vienu tādu «Zeltītes» uzvedumu Aspazija stāsta Rainim jau 1901. gada 2. oktobra vēstulē: ««Jonatānā» svētdien uzveda «Zeltīti», un tā |oti patika. Beigās tiku izsaukta ar lielu «bravo». Bet «Dienas Lapā» nedrīkst neko rakstīt, jo uzveda bez cenzūras, bija slēgts vakars.» (RLMVM, 58854.) Progresīvā kritika «Zeltītē» saklausa protestu pret sievietes beztiesīgo stāvokli sava laika sabiedrībā, pret dzīves rupjumu un nežēlību, ko smalks un trausls raksturs nespēj panest. 1911. gadā izdotajā «Latviešu jaunākās rakstniecības vēsturē» Andrejs Upīts nosauc «Zeltīti» par vienu no «visvienkāršākajiem, vissimpātiskākajiem raksturiem latviešu dramatiskajā rakstniecībā. Bērns, kam dvēsele balta un maiga kā nule atplaucis ūdens lilijas zieds, kā tikko no-snidzis mīksts sniedziņš. Piedur kāju — paliek netīra, nenodzēšama pēda, uzpūš karstu dvašu — kūst un plok.» Mazāk pazīstami vārdi tekstā: kumpas — kūleņi. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 5. sējumā 1939. gadā. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Liesma 1986

БВЛ — том 102. В издание вошли произведения: Украинских поэтов (Петро Гулак-Артемовский, Маркиан Шашкевич, Евген Гребенка и др.); Белорусских поэтов (Ян Чачот, Павлюк Багрим, Янка Лучина и др.); Молдавских поэтов (Константин Стамати, Ион Сырбу, Михай Эминеску и др.); Латышских поэтов (Юрис Алунан, Андрей Шумпур, Янис Эсенбергис и др.); Литовских поэтов (Дионизас Пошка, Антанас Страздас, Балис Сруога); Эстонских поэтов (Фридрих Роберт Фельман, Якоб Тамм, Анна Хаава и др.); Коми поэт (Иван Куратов); Карельский поэт (Ялмари Виртанен); Еврейские поэты (Шлойме Этингер, Марк Варшавский, Семен Фруг и др.); Грузинских поэтов (Александр Чавчавадзе, Григол Орбелиани, Иосиф Гришашвили и др.); Армянских поэтов (Хачатур Абовян, Гевонд Алишан, Левон Шант и др.); Азербайджанских поэтов (Закир, Мирза-Шафи Вазех, Хейран Ханум и др.); Дагестанских поэтов (Чанка, Махмуд из Кахаб-Росо, Батырай и др.); Осетинских поэтов (Сека Гадиев, Коста Хетагуров, Созур Баграев и др.); Балкарский поэт (Кязим Мечиев); Татарских поэтов (Габделжаббар Кандалый, Гали Чокрый, Сагит Рамиев и др.); Башкирский поэт (Шайхзада Бабич); Калмыцкий поэт (Боован Бадма); Марийских поэтов (Сергей Чавайн, Николай Мухин); Чувашских поэтов (Константин Иванов, Эмине); Казахских поэтов (Шоже Карзаулов, Биржан-Сал, Кемпирбай и др.); Узбекских поэтов (Мухаммед Агахи, Газели, Махзуна и др.); Каракалпакских поэтов (Бердах, Сарыбай, Ибрайын-Улы Кун-Ходжа, Косыбай-Улы Ажинияз); Туркменских поэтов (Кемине, Сеиди, Зелили и др.); Таджикских поэтов (Абдулкодир Ходжа Савдо, Мухаммад Сиддык Хайрат и др.); Киргизских поэтов (Тоголок Молдо, Токтогул Сатылганов, Калык Акыев и др.); Вступительная статья и составление Л. Арутюнова. Примечания Л. Осиповой,