Pēteris Mališevs Petjas klaidoņa dzīve 8 gadus bezpajumtnieks («bezprizorņiks») PSRS. Veltīts krievu mātēm domās par viņu nebeidzamām ciešanām. Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis Šis atmiņas ir daļa no lielās krievu tautas traģēdijas. Tās skar 1917. 1925. gadu, kad Padomju savienībā sākās kolektivizācija. Miljoni zemnieku palika bez savas zemes un iedzīves, un pievienojās bezpajumtnieku baram. Tie tika izrauti no dzimtās zemes un nekad un nekur vairs tā ari neiesakņojās. Pēc revolūcijas boļševiki noārdīja visas morāles un tikumības normas, paziņodami valdības principu: bērns ir valdības īpašums! Tā viens pēc otra radās bērni, kurus atstāja "valdībai", kuri pēc tam kļuva par ielas bērniem-bezpajumtniekiem. Tajā laikā Krievijā bija 3,5 miljardi bērnu-bezpajumtnieku. Viņi nakšņoja smirdošos pagrabos un atkritumu kaudzēs, kapsētās pamestos zārkos, zaga un diedelēja, piedzīvoja šaušalīgu vajāšanu, ik brīdi viņiem draudēja briesmas. Viņi turējās kopā; tā bija vieglāk izdzīvot un nenomirt badā, jo katrs dalījās ar pēdējo kumosu. Viņiem nebija vārdu, tikai iesaukas: "Gars", "Līkais", "Makarons"… "Viņi bija kā savvaļā augoša Dieva zāle, ko katrs labākais dārznieks izrauj un iznīcina." Grāmatas atkārtotais izdevums izdots pateicoties senās preses kolekcionāra Jāņa Mundura sarūpētajam oriģinālam. © IK "ARTO-1" salikums 2011.g