The Best American Short Stories is the longest running and best-selling series of short fiction in the country. For the centennial celebration of this beloved annual series, master of the form Lorrie Moore selects forty stories from the more than two thousand that were published in previous editions. Series editor Heidi Pitlor recounts behind-the-scenes anecdotes and examines, decade by decade, the trends captured over a hundred years. Together, the stories and commentary offer an extraordinary guided tour through a century of literature with what Moore calls “all its wildnesses of character and voice.” These forty stories represent their eras but also stand the test of time. Here is Ernest Hemingway’s first published story and a classic by William Faulkner, who admitted in his biographical note that he began to write “as an aid to love-making.” Nancy Hale’s story describes far-reaching echoes of the Holocaust; Tillie Olsen’s story expresses the desperation of a single mother; James Baldwin depicts the bonds of brotherhood and music. Here is Raymond Carver’s “minimalism,” a term he disliked, and Grace Paley’s “secular Yiddishkeit.” Here are the varied styles of Donald Barthelme, Charles Baxter, and Jamaica Kincaid. From Junot Díaz to Mary Gaitskill, from ZZ Packer to Sherman Alexie, these writers and stories explore the different things it means to be American. Moore writes that the process of assembling these stories allowed her to look “thrillingly not just at literary history but at actual history — the cries and chatterings, silences and descriptions of a nation in flux.” 100 Years of The Best American Short Stories is an invaluable testament, a retrospective of our country’s ever-changing but continually compelling literary artistry. LORRIE MOORE, after many years as a professor of creative writing at the University of Wisconsin — Madison, is now the Gertrude Conaway Vanderbilt Professor of English at Vanderbilt University. Moore has received honors for her work, among them the Irish Times International Fiction Prize and a Lannan Foundation fellowship, as well as the PEN/Malamud Award and the Rea Award for her achievement in the short story. Her most recent novel, A Gate at the Stairs, was short-listed for the 2010 Orange Prize for Fiction and for the PEN/Faulkner Award, and her most recent story collection, Bark, was short-listed for the Story Prize and the Frank O’Connor Award. HEIDI PITLOR is a former senior editor at Houghton Mifflin Harcourt and has been the series editor of The Best American Short Stories since 2007. She is the author of the novels The Birthdays and The Daylight Marriage

This magisterial collection of short works by Nobel Prize-winning author William Faulkner reminds readers of his ability to compress his epic vision into narratives as hard and wounding as bullets. Among the 42 selections in this book are such classics as “A Bear Hunt, ” “A Rose for Emily,” “Two Soldiers,” and “The Brooch.”

Wherein things that can’t happen and ought not to happen do happen...! DASHIELL HAMMETT, in The Glass Key, The Maltese Falcon, etc., set a new standard for mystery stories. In the present selection he sets up a standard of excellence in stories of the weird, the fantastic, the supernatural, the almost incredible. He has chosen from various writers an honor roll of tales that send thrills to your mind and chills to your spine — none of which has ever before appeared in book form. Mr. Hammett’s introduction presents interestingly the basis of his selections

Viljams Folkners Lācis Amerikāņu rakstnieks V. Folkners (1897—1962) šajā Izlasē iekļautajos darbos pavēris spilgtu Amerikas Dienvidu sabiedrības ainu XX gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Stāstā «Lācis» risināta tēma par cilvēka nepieciešamo saikni ar dabu, nosodīta neskartās dabas iznīcināšana. No angļu valodas tulkojušas Inese Veide un Vanda Vikane Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks Valentīns Ozoliņš Riga «Liesma» 1979 Sastadījusi J. Palijevska «Es esmu fermeris, laucinieks, bet man patīk rakstīt. Man loti patīk arī zirgi — es audzēju tn iejāju zirgus. Tas man patīk pat labāk nekā rakstīt,» — tā par sevi teicis nākamais Nobela rēmijas (1949) laureāts. Sī piezīme, kuru Viljams Folkners mēdzis daudzreiz atkārtot, gan zjautrinājusi, gan satriekusi viņa lasītājus vairāk nekā 40 gadu. Taču, lai arī kādā kārtībā viņš pats uzskaitījis savas patīkamās nodarbības, Folkners vispirmām kārtām bija rakstnieks, turklāt, pēc pašreizējā vērtējuma, viens no lie­lākajiem Amerikas rakstniekiem. V. Folknera (1897—1962) daiļrades ceļš nav bijis viegls. Sākumā viņa darbi nav guvuši lielu atsaucību sabiedrībā, tikai daži kritiķi un rakstnieki pievērsuši tiem uzmanību. Tomēr viņa radošā enerģija it kā atbrīvojusies, guvusi pārliecību par savu spēku, un nākamajos desmit gados oriģinālais prozaiķa talants sasniedzis apbrīnojamu pilnību. Pasaulē, it īpaši Francijā, sajūsma par Folknera darbiem situsi augstu vilni. Franču jaunatnei, sacījis Zans Pols Sartrs, Folkners bija dievs.» par savu daiļrades metodi Folkners tuvs Dostojevskim un Tolstojam. Tāpat kā Dostojevskis, viņš apšauba saprātu un atzīst paradoksu, tāpat kā Tolstojs, ir savu dzimto lauku rakstnieks, rakstnieks, kurš tiecas pēc realitātes, cilvēks, kurš alkst pēc taisnības. Folknera prozai ir senatnīgs skanējums, tāds, kāds ir labam, skaistam medību ragam. Tas aicinās katru lasītāju, kurš vien vēlēsies vērīgi tajā ieklausīties. Viljams Folkners dzimis un mūža liehiko daļu pavadījis Amerikas Dienvidos. Viņš ir īsts Dienvidu rakstnieks. Ar Dienvidu leģendāro pagātni, problēmām un kolorītu, ar Dienvidu smaržām un skaņām piesātināti viņa darbi, it īpaši pirmais lielākais romāns «Sartoriss» (1929). Romāns ir daļēji autobiogrāfisks. Varenās Sartorisu dzimtas hronikā pavīd Amerikas pilsoņu kara pulkveža Viljama Folknera — rakstnieka vecvectēva, pārgalvīgā dēkaiņa un duelanta, apkaimē pirmā dzelzceļa būvētāja, kā arī vec­tēva — vietējās bankas prezidenta vaibsti. Stāstot par Bejardu Sartorisu, autors pauž domu, ka ikviena cilvēka raksturā metus ievil­kusi pagātne, tagadnes kaislības tajā tikai ieauž rakstus gluži kā persiešu paklājā. Mežs — biezs, plašs un vēl neskarts, taču tā malās neatlaidīgi ar cirvi un arklu graužas cilvēks. Bojāejai nolemts mežs, kuram cauri brāžas vecais lācis — nevis parasts, mirstīgs zvērs, bet nevaldāms un neuzveicams seno, aizgājušo laiku, senās, brīvās dzīves rēgs. Un gadskārtējais greznais medību rituāls par godu vecā, niknā lāča nemirstībai . . . Cilvēki, saudzējiet dabas krāšņumu, jo jums pašiem tik nepieciešama saskarsme ar to! Sī tēma heroiski poētiskā noskaņā risināta stāstā «Lācis» (1942), kurš uzskatāms par augstāko sasniegumu rakstnieka daiļradē. Kā jau dienvidniekam, Folkneram aktuala ir rasu problēma. Viņa attieksme pret to skaidri parādīta romānā «Pīšļu apgāni tajs» (1948). Baltā zēna un nēģera visai dēkaino piedzīvo­jumu tēlojumā Lūkass Bīčems parādīts ne vairs kā garīgi nomākts, beztiesīgs radījums, bet gan kā indivīds, par savām tiesībām cīnīties spē­jīgs Melnais Cilvēks. Apvāku zīmējis A. Galeviuss. 

Over the course of a four-day yacht trip, an assortment of guests goes through the motions of socializing with their wealthy host while pursuing their own disparate goals. As the guests are separated into artists and non-artists, youth and widows, males and females, Mosquitoes explores gender and societal roles, sexual tension, and unrequited love as Faulkner delves into what it means to be an artist. Faulkner’s second novel, Mosquitoes was first published in 1927, but did not receive any critical response until his literary reputation was well-established

Viljams Folkners PĪŠĻU APGĀNĪTĀJS ROMĀNS Amerikāņu rakstnieks V. Folkners (1897—1962) šajā Izlasē iekļautajos darbos pavēris spilgtu Amerikas Dienvidu sabiedrības ainu XX gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Romānā «Pīšļu apgānītājs» psiholoģiskā aspektā aplūkota rasu problēma Dienvidos. Izlasē ietvertie darbi dod priekš» statu par V. Folknera daiļrades pamatievirzēm, galvenajām tēmām un varoņiem. No angļu valodas tulkojušas Inese Veide un Vanda Vikane Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks Valentīns Ozoliņš Riga «Liesma» 1979 Sastadījusi J. Palijevska «Es esmu fermeris, laucinieks, bet man patīk rakstīt. Man loti patīk arī zirgi — es audzēju tn iejāju zirgus. Tas man patīk pat labāk nekā rakstīt,» — tā par sevi teicis nākamais Nobela rēmijas (1949) laureāts. Sī piezīme, kuru Viljams Folkners mēdzis daudzreiz atkārtot, gan zjautrinājusi, gan satriekusi viņa lasītājus vairāk nekā 40 gadu. Taču, lai arī kādā kārtībā viņš pats uzskaitījis savas patīkamās nodarbības, Folkners vispirmām kārtām bija rakstnieks, turklāt, pēc pašreizējā vērtējuma, viens no lie­lākajiem Amerikas rakstniekiem. V. Folknera (1897—1962) daiļrades ceļš nav bijis viegls. Sākumā viņa darbi nav guvuši lielu atsaucību sabiedrībā, tikai daži kritiķi un rakstnieki pievērsuši tiem uzmanību. Tomēr viņa radošā enerģija it kā atbrīvojusies, guvusi pārliecību par savu spēku, un nākamajos desmit gados oriģinālais prozaiķa talants sasniedzis apbrīnojamu pilnību. Pasaulē, it īpaši Francijā, sajūsma par Folknera darbiem situsi augstu vilni. Franču jaunatnei, sacījis Zans Pols Sartrs, Folkners bija dievs.» par savu daiļrades metodi Folkners tuvs Dostojevskim un Tolstojam. Tāpat kā Dostojevskis, viņš apšauba saprātu un atzīst paradoksu, tāpat kā Tolstojs, ir savu dzimto lauku rakstnieks, rakstnieks, kurš tiecas pēc realitātes, cilvēks, kurš alkst pēc taisnības. Folknera prozai ir senatnīgs skanējums, tāds, kāds ir labam, skaistam medību ragam. Tas aicinās katru lasītāju, kurš vien vēlēsies vērīgi tajā ieklausīties. Viljams Folkners dzimis un mūža liehiko daļu pavadījis Amerikas Dienvidos. Viņš ir īsts Dienvidu rakstnieks. Ar Dienvidu leģendāro pagātni, problēmām un kolorītu, ar Dienvidu smaržām un skaņām piesātināti viņa darbi, it īpaši pirmais lielākais romāns «Sartoriss» (1929). Romāns ir daļēji autobiogrāfisks. Varenās Sartorisu dzimtas hronikā pavīd Amerikas pilsoņu kara pulkveža Viljama Folknera — rakstnieka vecvectēva, pārgalvīgā dēkaiņa un duelanta, apkaimē pirmā dzelzceļa būvētāja, kā arī vec­tēva — vietējās bankas prezidenta vaibsti. Stāstot par Bejardu Sartorisu, autors pauž domu, ka ikviena cilvēka raksturā metus ievil­kusi pagātne, tagadnes kaislības tajā tikai ieauž rakstus gluži kā persiešu paklājā. Mežs — biezs, plašs un vēl neskarts, taču tā malās neatlaidīgi ar cirvi un arklu graužas cilvēks. Bojāejai nolemts mežs, kuram cauri brāžas vecais lācis — nevis parasts, mirstīgs zvērs, bet nevaldāms un neuzveicams seno, aizgājušo laiku, senās, brīvās dzīves rēgs. Un gadskārtējais greznais medību rituāls par godu vecā, niknā lāča nemirstībai . . . Cilvēki, saudzējiet dabas krāšņumu, jo jums pašiem tik nepieciešama saskarsme ar to! Sī tēma heroiski poētiskā noskaņā risināta stāstā «Lācis» (1942), kurš uzskatāms par augstāko sasniegumu rakstnieka daiļradē. Kā jau dienvidniekam, Folkneram aktuala ir rasu problēma. Viņa attieksme pret to skaidri parādīta romānā «Pīšļu apgāni tajs» (1948). Baltā zēna un nēģera visai dēkaino piedzīvo­jumu tēlojumā Lūkass Bīčems parādīts ne vairs kā garīgi nomākts, beztiesīgs radījums, bet gan kā indivīds, par savām tiesībām cīnīties spē­jīgs Melnais Cilvēks. Apvāku zīmējis A. Galeviuss

Viljams Folkners Sartoriss Romāns Amerikāņu rakstnieks V. Folkners (1897—1962) šajā Izlasē iekļautajos darbos pavēris spilgtu Amerikas Dienvidu sabiedrības ainu XX gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Romānā «Sartoriss» attēloti notikumi tūlīt pēc pirmā pasaules kara beigām; romāna centrā lepnās, patriarhālās Sartorisu dzimtas likteņgaitas un tās jaunākās paaudzes traģēdija. No angļu valodas tulkojušas Inese Veide un Vanda Vikane Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks Valentīns Ozoliņš Riga «Liesma» 1979 Sastadījusi J. Palijevska «Es esmu fermeris, laucinieks, bet man patīk rakstīt. Man loti patīk arī zirgi — es audzēju tn iejāju zirgus. Tas man patīk pat labāk nekā rakstīt,» — tā par sevi teicis nākamais Nobela rēmijas (1949) laureāts. Sī piezīme, kuru Viljams Folkners mēdzis daudzreiz atkārtot, gan zjautrinājusi, gan satriekusi viņa lasītājus vairāk nekā 40 gadu. Taču, lai arī kādā kārtībā viņš pats uzskaitījis savas patīkamās nodarbības, Folkners vispirmām kārtām bija rakstnieks, turklāt, pēc pašreizējā vērtējuma, viens no lie­lākajiem Amerikas rakstniekiem. V. Folknera (1897—1962) daiļrades ceļš nav bijis viegls. Sākumā viņa darbi nav guvuši lielu atsaucību sabiedrībā, tikai daži kritiķi un rakstnieki pievērsuši tiem uzmanību. Tomēr viņa radošā enerģija it kā atbrīvojusies, guvusi pārliecību par savu spēku, un nākamajos desmit gados oriģinālais prozaiķa talants sasniedzis apbrīnojamu pilnību. Pasaulē, it īpaši Francijā, sajūsma par Folknera darbiem situsi augstu vilni. Franču jaunatnei, sacījis Zans Pols Sartrs, Folkners bija dievs.» par savu daiļrades metodi Folkners tuvs Dostojevskim un Tolstojam. Tāpat kā Dostojevskis, viņš apšauba saprātu un atzīst paradoksu, tāpat kā Tolstojs, ir savu dzimto lauku rakstnieks, rakstnieks, kurš tiecas pēc realitātes, cilvēks, kurš alkst pēc taisnības. Folknera prozai ir senatnīgs skanējums, tāds, kāds ir labam, skaistam medību ragam. Tas aicinās katru lasītāju, kurš vien vēlēsies vērīgi tajā ieklausīties. Viljams Folkners dzimis un mūža liehiko daļu pavadījis Amerikas Dienvidos. Viņš ir īsts Dienvidu rakstnieks. Ar Dienvidu leģendāro pagātni, problēmām un kolorītu, ar Dienvidu smaržām un skaņām piesātināti viņa darbi, it īpaši pirmais lielākais romāns «Sartoriss» (1929). Romāns ir daļēji autobiogrāfisks. Varenās Sartorisu dzimtas hronikā pavīd Amerikas pilsoņu kara pulkveža Viljama Folknera — rakstnieka vecvectēva, pārgalvīgā dēkaiņa un duelanta, apkaimē pirmā dzelzceļa būvētāja, kā arī vec­tēva — vietējās bankas prezidenta vaibsti. Stāstot par Bejardu Sartorisu, autors pauž domu, ka ikviena cilvēka raksturā metus ievil­kusi pagātne, tagadnes kaislības tajā tikai ieauž rakstus gluži kā persiešu paklājā. Mežs — biezs, plašs un vēl neskarts, taču tā malās neatlaidīgi ar cirvi un arklu graužas cilvēks. Bojāejai nolemts mežs, kuram cauri brāžas vecais lācis — nevis parasts, mirstīgs zvērs, bet nevaldāms un neuzveicams seno, aizgājušo laiku, senās, brīvās dzīves rēgs. Un gadskārtējais greznais medību rituāls par godu vecā, niknā lāča nemirstībai . . . Cilvēki, saudzējiet dabas krāšņumu, jo jums pašiem tik nepieciešama saskarsme ar to! Sī tēma heroiski poētiskā noskaņā risināta stāstā «Lācis» (1942), kurš uzskatāms par augstāko sasniegumu rakstnieka daiļradē. Kā jau dienvidniekam, Folkneram aktuala ir rasu problēma. Viņa attieksme pret to skaidri parādīta romānā «Pīšļu apgāni tajs» (1948). Baltā zēna un nēģera visai dēkaino piedzīvo­jumu tēlojumā Lūkass Bīčems parādīts ne vairs kā garīgi nomākts, beztiesīgs radījums, bet gan kā indivīds, par savām tiesībām cīnīties spē­jīgs Melnais Cilvēks. Apvāku zīmējis A. Galeviuss

Here, published in a single volume as Faulkner always hoped they would be, are the three novels that comprise the famous Snopes trilogy, a saga that stands as perhaps the greatest feat of Faulkner’s imagination. The Hamlet, the first book of the series chronicling the advent and rise of the grasping Snopes family in mythical Yoknapatawpha County, is a work that Cleanth Brooks called “one of the richest novels in the Faulkner canon.” It recounts how the wily, cunning Flem Snopes dominates the rural community of Frenchman’s Bend—and claims the voluptuous Eula Varner as his bride. The Town, the second novel, records Flem’s ruthless struggle to take over the county seat of Jefferson, Mississippi. Finally, The Mansion tells of Mink Snopes, whose archaic sense of honor brings about the downfall of his cousin Flem. “For all his concerns with the South, Faulkner was actually seeking out the nature of man,” noted Ralph Ellison. “Thus we must turn to him for that continuity of moral purpose which made for the greatness of our classics.”

Hillerman, author of the Joe Leaphorn mysteries, and Herbert, editor of The Oxford Companion to Crime and Mystery Writing, trace this short-story genre from its beginnings in the hands of Edgar Allen Poe through its development by the likes of Erle Stanley Gardner, Mary Roberts Rinehart and Anthony Boucher to its current practice by such masters as Marcia Muller. Poe's "The Murders in the Rue Morgue," which established a great many of the whodunit conventions, is indispensable to such an overview. Raymond Chandler's "I'll be Waiting" emits a doom-laden atmosphere right from the first line; William Faulkner shows unexpected economy of language?and a transparent plot?in "An Error in Chemistry." Ed McBain scores high marks in "Small Homicide," in which the tiny details of a baby's untimely death resonate uncomfortably. As represented in this competent, unstartling collection, Linda Barnes ("Lucky Penny") easily outsasses Sue Grafton ("The Parker Shotgun"). Hillerman makes a solid appearance with "Chee's Witch," and in "Benny's Space" Muller captures the full subtle force of her novel-length vision

Bauga Anna (sastādītāja) Zelta mirāža Amerikāņu autoru stāstu krājums TEODORS DREIZERS Zelta miraža. ; TOMASS VULFS Kompānija. ; RUBS GOLDBERGS Māksla dziedinātāja. ; ALBERTS MALCS Tāda ir dzīve. Pēcpusdiena džungļos. Cilvēks uz ceļa. Rotaļa. Vislaimīgākais cilvēks pasaulē. DŽONS STEINBEKS Pērle. ; VILJAMS FOLKNERS Uzvara. ; ERSKINS KOLDVELS Baumas. Lauku puķes. Svētdienas bikses. Tautas izredzētais. Lēna nāve. Dorotija. ; ERNESTS HEMINGVEJS Sirmgalvis un jūra. Tulkojuši Zelma Staņa, Jūlijs Aldermanis, Dzintars Dreslers, Anna Bauga, Džesija Dzērve, Vizma Belševica Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis LVI 1958 Sastādījusi Anna Bauga Mākslinieks G. Hermanovskis

Подобно другим представителям "потерянного поколения", вступив в литературу после Первой мировой войны, Фолкнер (лауреат Нобелевской премии 1949 г.) заявил о себе как писатель своеобразного стиля, отмеченного историзмом, тягой к символике и повествованию в нескольких временных пластах, эмоциональностью и необычайно высокой риторикой

В состав тома «Американская повесть» (книга вторая) входят пять произведений, представляющих развитие жанра повести в США в XX веке. Среди писателей, включенных в сборник — Э. Уортон, У. Фолкнер, Дж. Стейнбек и др

В сборник вошли произведения признанных мастеров американской прозы. В них отражены разные периоды в жизни Соединенных Штатов, многие исторические события, судьбы людей различных поколений. Объединяет и роднит эти произведения стремление авторов найти и показать духовные истоки, черты национального характера своего народа

Захар Прилепин знает о войне не понаслышке: в составе ОМОНа принимал участие в боевых действиях в Чечне, написал об этом роман «Патологии». Рассказы, вошедшие в эту книгу, – его выбор. Лев Толстой, Джек Лондон, А.Конан-Дойл, У.Фолкнер, Э.Хемингуэй, Исаак Бабель, Василь Быков, Евгений Носов, Александр Проханов… «Здесь собраны всего семнадцать рассказов, написанных в минувшие двести лет. Меня интересовала и не война даже, но прежде всего человек, поставленный перед Бездной и вглядывающийся в нее: иногда с мужеством, иногда с ужасом, иногда сквозь слезы, иногда с бешенством. И все новеллы об этом – о человеке, бездне и Боге. Ничего не поделаешь: именно война лучше всего учит пониманию, что это такое…»

«Всякая настоящая литература — это вызов, приглашение к игре. Если вы что-то поняли в литературе, то стали соучастником игры — отчасти восторженным, отчасти изумленным... Хочется, чтобы шедевры английской литературы стали шедеврами русской литературы на уровне Чехова или Бунина», — писал Владимир Сергеевич Муравьев, отдавший свои душевные силы, знания и талант тому, чтобы его переводы из Дж.Р.Р.Толкиена, В.Ирвинга, Гилберта Кийта Честертона, Мюриэл Спарк, Джона Фаулза и других ирландских и американских писателей максимально приближались к уровню прозы русских классиков. Составители надеются, что антология «Вылазка в действительность», которая выходит в серии «Мастера художественного перевода», поможет читателю узнать секреты мастерства этого замечательного переводчика

Рассказы американских писателей о молодежи

Самобытное творчество Уильяма Фолкнера (1897-1962), высокий гуманизм и истинное мастерство его прозы выводят писателя на авансцену не только американской, но и мировой литературы. Роман "Город" – продолжение саги о вымышленном округе Йокнапатофа

Роман «Дикие пальмы» – это история любви, ради сохранения которой герои пытаются убежать из мещански обустроенной жизни. Но рок настигает их, как настигает он и двух других героев, уже не любовников, а чужих друг другу людей, соединенных на время обстоятельствами. Судьбы двух пар прослеживаются параллельно, они сходны и в то же время различны – призрак наказания, тюрьмы витает над теми и над другими. Что же остается человеку в борьбе с неизбежным? Выстоять, как это всегда делают герои Фолкнера

„Докато лежах и умирах“ е единствената творба от големия романов шлем на Уилям Фокнър, която не е представяна досега на българските читатели. Четирите романа от златния период на Фокнър — „Врява и безумство”(1929), „Докато лежах и умирах“ (1930), „Светлина през август” (1932), „Авесаломе, Авесаломе!“ (1936) — са сред най-великите достижения на американската литература и именно те определят мястото на Фокнър сред великаните в световната модерна класика. „Докато лежах и умирах“ е епична трагикомедия за едно деветдневно пътуване с каруца през 20-те години на миналия век из космоса на Фокнър, въображаемата Йокнапатофа. Семейството на изпаднал дребен стопанин на памукови ниви от изостаналия селски Юг тръгва на път да изпълни един завет, който е приело за свой божи и човешки дълг. И после да се върне честито у дома. А пътуването се оказва бурна одисея на битки с природните стихии, човешките тайни, превратностите на живота, униженията

Роман в новелах одного з виданих американських письменників XX століття, лауреата Нобелівської премії В. Фолкнера дає широку панораму суспільного життя США. В центрі оповіді — історія одного плантаторського роду і взаємовідносини білих з неграми. Друга важлива тема книги, що тісно переплітається з першою, — зв'язок людини з природою. На прикладі своїх героїв автор показує, як визріває в людині потреба узгодженого з природою гармонійного буття, несумісного з расовими упередженнями

В сборник вошли рассказы о подростках известных американских и английских писателей. Каждый из них по-своему уникален и интересен

Одна из самых прославленных книг XX века. Книга, в которой реализм традиционной для южной прозы «семейной драмы» обрамляет бесконечные стилистически новаторские находки автора, наиболее важная из которых – практически впервые со времен «Короля Лира» Шекспира использованный в англоязычной литературе прием «потока сознания». В сущности, на чисто сюжетном уровне драма преступления и инцеста, страсти и искупления, на основе которой строится «Звук и ярость», характерна для канонической «южной готики». Однако гений Фолкнера превращает ее в уникальное произведение, расширяющее границы литературной допустимости

Самобытное творчество Уильяма Фолкнера (1897–1962), высокий гуманизм и истинное мастерство его прозы выводят писателя на авансцену не только американской, но и мировой литературы. В настоящем собрании сочинений представлены основные произведения, характеризующие все периоды творчества У.Фолкнера. «Сарторис» (1929 г.), который открывает «Йокнапатофскую сагу» — цикл произведений о созданном воображением писателя маленьком округе Йокнапатофе в штате Миссисипи. В романе «Сарторис» раскрывается трагедия молодого поколения южан, которые оказываются жертвами противоборства между красивой легендой прошлого и и реальностью современной им жизни. Выросшие под обаянием рассказов о героическом прошлом своих семейств, они оказываются беспомощными, когда сталкиваются лицом к лицу с действительностью. «Осквернитель праха» — захватывающий роман Уильяма Фолкнера, относящийся к «йокнапатофскому циклу», посвящен теме расовой дискриминации, как характерной особенности американского Юга. Мужество, стойкость и гордость героев романа под пером писателя становятся воплощением нравственной красоты человека

Когда я умирала — роман американского писателя Уильяма Фолкнера. Композиционно выстроен как цепь монологов героев, иногда длинных, иногда в одно-два предложения. Авторский текст полностью отсутствует. Фабула романа — похороны старой фермерши, которую семья повезла хоронить в соседний город, время действия около десяти дней

Уильям Фолкнер имел интересное литературное хобби: он любил детективы. Причем эта страсть к криминальному жанру не исчерпывалась любовью к чтению: мастер создал увлекательный детективный цикл о Гэвине Стивенсе – окружном прокуроре, южном джентльмене и талантливом детективе-любителе – и его юном «докторе Ватсоне», племяннике и воспитаннике Чарлзе Маллисоне. Цикл, в котором свойственная великому писателю глубина психологизма соседствует с острыми, захватывающими сюжетами, достойными лучших мастеров детектива. Впервые сборник издается в полном составе

Фолкнер — письменник нелегкий для читання. Адже недарма навіть на своїй батьківщині він довгі роки вважався «письменником для критиків», його творчість просякнуто символікою, його фрази складні й заплутані, його герої незвичайні. Але це не навмисні ускладнення. Техніку письма продиктовано тут художницьким світоглядом автора, традиціями американської національної літератури. Єдність з природою, характерна для улюблених героїв Фолкнера, сильні пристрасті, якими вони керуються у своїх вчинках, — все це дуже нагадує образи, які вимальовуються перед нами з творів американських романтиків. До того ж «Крадії» можуть бути для читача найкращим запрошенням до країни Йокнапатофи. Тут знаходимо весь суспільний спектр Фолкнера — білі й негри — і десь окрайцем на далекому історичному тлі індіяни-чикасо, перші поселенці на цій землі, білі аристократи й білі злидарі, селюки й городяни, диваки й ділки, діти й старі

Уильям Фолкнер (1897–1962) — один из самых крупных американских писателей XX века. Действие его произведений разворачивается в вымышленном писателем округе Йокнапатофе, воплотившем в себе, однако, все реальные черты американского Юга. Человек «в конфликте с самим собой, со своим собратом, со своим временем, с местом, где он живет, со своим окружением» — вот основной объект творческого исследования Фолкнера. Рассказы, повесть «Медведь» и роман «Осквернитель праха», вошедшие в эту книгу, тоже относятся к «йокнапатофской саге»