Книга «12 великих трагедий» – уникальное издание, позволяющее ознакомиться с самыми знаковыми произведениями в истории мировой драматургии, вышедшими из-под пера выдающихся мастеров жанра. Многие пьесы, включенные в книгу, посвящены реальным историческим персонажам и событиям, однако они творчески переосмыслены и обогащены благодаря оригинальным авторским интерпретациям. Книга включает произведения, созданные со времен греческой античности до начала прошлого века, поэтому внимательные читатели не только насладятся сюжетом пьес, но и увидят основные этапы эволюции драматического и сценаристского искусства

Dr. Stockmann attempts to expose a water pollution scandal in his home town which is about to establish itself as a spa. When his brother, the mayor, conspires with local politicians and the newspaper to suppress the story, Stockmann appeals to the public meeting - only to be shouted down and reviled as ‘an enemy of the people’. Ibsen’s explosive play reveals his distrust of politicians and the blindly held prejudices of the ‘solid majority’

Henriks Ibsens Brands Dramatiska poēma piecos cēlienos. Branda mērķis ir cildens — atbrīvot cilvēci, izskaust visu, kas nomāc un notrulina cilvēka garu. Tomēr viņš nekad neaicina tautu cīnīties pret sociālo netaisnību, iznīcināt smago nabadzības jūgu, jo materialo postu un trūkumu Brands resp. pats Ibsens atzīst par tau­tas garīgās attīstības veicinātājiem: «Ik īstu tautu, kaut tā vāja, To nelaime tik stiprināja.» te izpaužas dzejnieka sašutums par Norvēģijas vienaldzību, kad prūši agresivi uzbruka tās sabiedrotajai Dānijai, naids pret tautiešu svārstīgo buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratismu, ironija par sīkpilsoņu liekulīgo dievi icību un šķietamo humānismu un kvēla vēlēšanās celt dzīvi augšup. Visi šie daudzpusīgie autora centieni iedzīvināti jaunā, enerģiskā mācītāja Branda tēlā, kas cīņā par dienišķo maizes riecienu nomocītai tautai sludina gara nemieru. Skarba ir Branda prasība: «Visu vai neko!» Būdams stipra personība, viņš, daudz nesvārstīdamies, noraida ikkatru kompromisu, ikkatru pakļaušanos sirds tieksmēm un ikdienas dzīves prasībām, ideālu vērtēdams augstāk par savu paša un savu tuvinieku dzīvību. Viņa dumpīgais gars nostājas arī pret baznīcas dogmām — «pat nezinu, vai kristīgs es», apliecina Brands. Citur viņš nesaudzīgi nosoda reliģiju tās liekulības dēļ. Norvēģu sīkpilsoņu dievs ir vecs un slims, fiziski un garīgi nevarīgs. Tas ir kalpu dievs, tas «vergu pulka vergu dievs», ko niecīgais sīkburžujs izveidojis pēc savas līdzības. Lai izskaustu cilvēkā reliģijas iedēstīto verdzisko padevību un trulo vienaldzību, Brands ieteic dievu jau «…šodien iezārkot un steigšus zemes pīšļiem dot». Tulkojis Jānis Akuraters Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Pirmie sacerējumi, ko Ibsens saraksta ārzemēs, ir dramatiskās poēmas «Brands» (1866.) un «Pers Gints» (1867.). Tajās izpau­žas autora filozofiskie uzskati un politiskie centieni. Vēstulēs Ibsens arī apliecina, ka viņš «Brandā» ielicis daudz personīgo pārdzīvojumu un izjūtu: te izpaužas dzejnieka sašutums par Norvēģijas vienal­dzību, kad prūši agresivi uzbruka tās sabiedrotajai Dānijai, naids pret tautiešu svārstīgo buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratismu, ironija par sīkpilsoņu liekulīgo dievi icību un šķietamo humā­nismu un kvēla vēlēšanās celt dzīvi augšup. Visi šie daudzpusīgie autora centieni iedzīvināti jaunā, enerģiskā mācītāja Branda tēlā, kas cīņā par dienišķo maizes riecienu nomo­cītai tautai sludina gara nemieru. Skarba ir Branda prasība: «Visu vai neko!» Būdams stipra personība, viņš, daudz nesvārstī­damies, noraida ikkatru kompromisu, ikkatru pakļaušanos sirds tieksmēm un ikdienas dzīves prasībām, ideālu vērtēdams augstāk par savu paša un savu tuvinieku dzīvību. Viņa dumpīgais gars nostā­jas arī pret baznīcas dogmām — «pat nezinu, vai kristīgs es», ap­liecina Brands. Citur viņš nesaudzīgi nosoda reliģiju tās liekulības dēļ. Norvēģu sīkpilsoņu dievs ir vecs un slims, fiziski un garīgi neva­rīgs. Tas ir kalpu dievs, tas «vergu pulka vergu dievs», ko niecīgais sīkburžujs izveidojis pēc savas līdzības. Lai izskaustu cilvēkā reli­ģijas iedēstīto verdzisko padevību un trulo vienaldzību, Brands ieteic dievu jau «…šodien iezārkot un steigšus zemes pīšļiem dot». Reliģija un sīkpilsoņu ačgārnie morāliskie uzskati ir sakropļo­juši visu laikmetu. Ar cildenajiem vārdiem «humānisms» un «mīles­tība» maskē gļēvulību, nevarību, pat viltību un melus. Niecīgā nelgu un egoistu sabiedrība izkropļojusi arī XVIII gad­simta franču buržuāziskās revolūcijas lozungu «Brīvība, brālība, vienlīdzība», ar kuru toreiz cīnījās pret feodālo varmācību. Buržuā­ziska demokrātijā Ibsena uztverē ir īsta vergu valsts — tā nemīl brī­vību I ādēj kāds dramas varonis ar asu sarkasmu runā par šo bur­žuāzisko valsti: «Valsts ideja ar labpatiku Vēl pieļauj pat  republiku; Tā, protams, nemīl brīvību, Bet vienlīdzību, brālību.» Līdzīgu rūgtu pārliecību Ibsens vēlāk izteic kādā vēstulē Georgam Brandesam: «Mēs dzīvojam no druskām, kas nokritušas no pagajušā gadsimta revolūcijas galda- . Brīvība, vienlīdzība, brālība — tagad vairs nav tas, kas bija nelaiķes giljotinas laikā.» I'iaiids saceļas pret šo seklo, tukšo un verdzisko laikmetu. Viņš grib no zemes «rūsu notīrīt», iznīcināt visus ilgi krātos melus un ļau­numus: «Viss lai atmirdz, viss lai mainās.» Branda mērķis ir cildens — atbrīvot cilvēci, izskaust visu, kas nomāc un notrulina cilvēka garu. Tomēr viņš nekad neaicina tautu cīnīties pret sociālo netaisnību, iznīcināt smago nabadzības jūgu, jo materialo postu un trūkumu Brands resp. pats Ibsens atzīst par tau­tas garīgās attīstības veicinātājiem: «Ik īstu tautu, kaut tā vāja, To nelaime tik stiprināja.» Šo pašu domu Ibsens apliecina arī kada 1868. gada rakstīta vēstulē. Cilvēks ar savu stipro gribu spēj atbrīvoties no nespēka un ga­rīgas verdzības važām, no meliem, zemiskuma un liekulības — no visa tā, kas nomāc un ierobežo cilvēka personību ceļā uz mirdzo­šajām kalnu virsotnēm, kuras simbolizē garīgo pilnību. Ar savu bezbailīgo braucienu pāri vētras sabangotajam fjordam Brands saviļņo zemniekus un zvejniekus, kuri aicina Brandu kļūt par viņu mācītāju, palīdzēt viņiem atbrīvoties no sīkajām rūpēm, pa­līdzēt kāpt augšup kalnā. Brands viņiem atgādina, cik gļēvi ir vidusceļa gājēji un ka nekāda palīdzība neglābs to, kas negrib neie­spējamo: «Tiks piedots, ja tu neiespēji, Bet mūžam ne, ja negribēji.» Brands ne sprīdi neatkāpjas no savas devizes «Visu vai neko!», kaut arī iet bojā viņa ģimene. Viņš savai sievai Agnesei aizrāda, ka nepietiek tikai atdot visu, bet arī jāgrib atdot visu, jo, tikai saska­ņojot rīcību ar gribu, cilvēks spēj iegūt īsto garīgo brīvību: «Uzvar, kas spēj atteikties!» Kā kontrasts šīm stingrajām Branda morales prasībām parādīts ārsts, kas ir vienkāršs pret cilvēkiem. Viņš arvien veic savu pienā­kumu, neprasot no cilvēka ārkārtējo. Ārsts Brandam saka: «Jā, tavas gribas quantum satis Tik liels kā milzis ceļas viņš, Bet tavā conto caritatis, Tu — nožēlojams nabadziņš.» Taisnība beigās izrādās ārsta pusē. Ļaudis, kas sekoja Brandam, drīz pagurst un beidzot sašutumā no viņa novēršas, steigdamies uz siļķu zveju, kur viņus aizvilina fogts. Buržuāziskā kritika mēdz sevišķi uzsvērt Branda individuālismu, kas nebūt nav pareizs uzskats: Brands taču visu laiku cīnās ne sava pašlabuma, bet savas tautas dēļ. Viņš savu tautu grib atbrīvot no viduvējības, gļēvuma un egoisma, grib to vest uz mirdzošām kalnu virsotnēm. Brands pats saka: «Ne priekš sevis cīņā gāju, Ne priekš sevis laimi krāju!» Brands ar dziļām skumjām pārliecinās, ka viņš nespej ļaudis atbrīvot no viņu ikdienas sīko rūpju un kompromisu pilnās dzīves: «Visu, visu atdevu, Savu sirdi izrāvu Sev no krūts — un velti devu!» Beidzot Brands sak šaubīties par savas devizes pareizumu. Ne­redzamo koris dzied: «Mūžam viņu neaizsniegsi Tu, kas radīts putekļos!» Parādās Agnese, kas viņu aicina atsacīties no savas antihumanistiskās devizes «Visu vai neko!», t. i., pašam no sevis, tad viņas un arī dēla nāve būs tikai Jauns sapnis, bet Brands to nespēj. ViņŠ pats nespēj realizēt savu bargo prasību — atteikties no itin visa. Tādēļ parādība pazūd un ledus gālēs atskan balss: «Mirsti, dzīvē tev nav vietas!» Sniega lavina aprok Brandu. Uz viņa pēdējo izmi­sīgo jautājumu: «Dievs, jel nāves tuvumā Teic, — vai tiešām veltīga Manas gribas quantum satis?» dzirdama atbilde «Dievs ir — deus caritatis.» Te arī izskan gal­vena doma, ko pauž lugas autors: cilvēks nespēj ideālu realizēt, viņam ļauts tikai visiem spēkiem pēc tā censties, nepārkāpjot cilvēcības robežas; materialā dzīve nedrīkst būt nostādīta pretstatā ideāliem. XIX gadsimta otrajā pusē lielā laikmeta ideja jau bija socia­lisms, bet Ibsens pagāja tai garām. Līdz ar to viņam neizdevās radīt isti pilnvērtīgus sava laika pozitivos varoņus, to skaitā arī Brandu. jo liela, dzīva personība var būt tikai tur, kur ir liela sociālā ideja, kas šo personību spārno. Brandam šīs lielās sociālās idejas trūkst, un tādēļ viņš ir stipri abstrakts varonis. Abstrakts ir arī viņa lo­zungs: «Visu vai neko!» Protams, Branda nemitīgajā trauksmē aug­šup ir liels skaistums un arī revolucionārs patoss. Tādēļ, kad šo simbolisko drāmu 1906. gadā izrādīja Maskavas Dailes teātris, tā saviļņoja plašas ļaužu masas. 1867. gadā Ibsens no Romas raksta par dzimteni, ka tā spēj «… nomākt katru gribu un enerģiju, šauro apstākļu nolādētā īpat­nība ir tā, ka tie cilvēku dvēseles dara sīkas»

The play is significant for the way it deals with the fate of a married woman, who at the time in Norway lacked reasonable opportunities for self-fulfillment in a male dominated world. It aroused a great sensation at the time, and caused a “storm of outraged controversy” that went beyond the theatre to the world newspapers and society. About the Author Born in 1828, Henrik Ibsen was a Norwegian playwright and poet, often associated with the early Modernist movement in theatre. Determined to become a playwright from a young age, Ibsen began writing while working as an apprentice pharmacist to help support his family. Though his early plays were largely unsuccessful, Ibsen was able to take employment at a theatre where he worked as a writer, director, and producer. Ibsen’s first success came with Brand and Peter Gynt, and with later plays like A Doll’s House, Ghosts, and The Master Builder he became one of the most performed playwrights in the world, second only to William Shakespeare. Ibsen died in his home in Norway in 1906 at the age of 78

In this drama Ibsen has touched issues that were severely sensitive. The characters drawn in detail are deeply embedded in the plot. The themes of infidelity, illegitimate children and incest have been touched upon that were taboo topics of the time. He proved his mettle as a brilliant and bold writer as he delves into the psychology of the main characters and discusses their troubles

Despite premiering the next year to negative reviews, the play since been hailed as a classic work of realism, with the character Hedda being considered by some critics as one of the great dramatic roles; a female Hamlet. Gabler is actually the character’s maiden name rather than her name by marriage (which is Hedda Tesman); on entitling it this Ibsen wrote: ‘My intention in giving it this name was to indicate that Hedda as a personality is to be regarded rather as her father’s daughter than her husband’s wife.’

Henriks Ibsens Leļļu nams Skatu luga trīs cēlienos. Ibsens pievēršas ģimenes attieksmju attēlojumam, sevišķi izceļot psichiskos konfliktus. Humānisma vārdā viņš drosmīgi un atklāti saceļas pret  ieskatiem par sievieti, rāda, ka morāle sakropļo sievieti, nogalina viņā cilvēka vērtības apziņu. Ibsens nosoda liekulīgās, aiz aprēķina dibinātās laulības, aizstāv sievietes tieksmi pēc patstāvības un patiesām ģimenes attieksmēm. Sievieti šajā sabiedrībā uzskata par lelli, kuras galvenais mūža uzdevums — padarīt tīkamāku vīra dzīvi. Kas notiek, kad sievietē pamostas cilvēka apziņa, neapmierinātība ar savu pazemojošo stāvokli, kad nobriest protests pret nožēlojamo lelles lomu — šos jautājumus Ibsens ļoti spēcīgi izvirza lugā «Leļļu nams» (1879.). No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Šajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Šillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā. 1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām

Henriks Ibsens Pers Gints Dramatiska poēma piecos cēlienos Un lūk, kā Branda pretstatu lugā «Pers Gints» Ibsens ir notē­lojis sadrumstaloto kompromisa cilvēku Peru Gintu, kas arvien cen­šas piemēroties tai videi, kurā dzīvo. Jaunībā panaivs un dīkdienīgs zemnieku jauneklis, lielībnieks un fantasts, kam dziļi sirdī mīt arī dažas labas īpašības, Pers Gints turpmāk sabiedrības netikumu ietekmē kļūst gļēvs un alkatīgs pašlabuma meklētājs, beidzot tumšs veikalnieks un nelietis, citiem vārdiem — viņš dzīvē ar katru soli morāliski grimst arvien zemāk un zemāk. Viņš visu mūžu klaiņo no vienas vietas uz otru, tirgojas ar visu, rauš bagātību. Pers Gints līdzīgs sīpolam, jo viņam ir tikai mizas: viena — Pers nēģeru vergu tirgotājs, otra — elku un misionāru eksportētājs uz pagānu zemēm, trešā — beduinu cilšu priesteris, ceturtā — Kairas ārprātīgo nama karalis utt. Nekad viņš nav «es pats», tāpat kā sīpolam nav kodola. Pera Ginta dzīvei devizi dod Lielais Līkais: «Ej apkārt!» Ja Brands idejas dēļ nesvārstīdamies upurēja savu un arī savu tuvi­nieku laimi, dzīvi un pat dzīvību, tad Pers Gints rīkojas gluži pre­tēji: viņš vienmēr un visur darbojas tikai egoistiska pašlabuma dēļ. Viņa dzīvei^ nav cildenu mērķu. Līdz ar to Pers Gints nemaz nav personība. Šo tēlu veidodams, Ibsens izmantoja tautas pasakas un teikas, piesātinot tās ar politisko pamfletu drosmīgo satiru. Sevišķi raksturīgs šajā ziņā ceturtais cēliens, kur Ibsens ļoti dzēlīgi šausta nacionalo šovinismu, iluzoro panskandinavismu, imperiālistisko zemju ekspansijas un ekspluatācijās tieksmes, prūšu uzbrukumu dā­ņiem utt. Tālajā Marokā Pers Gints dzīro kosmopolitisku veikalnieku un blēžu sabiedrībā. Arī pats viņš tagad kļuvis bagāts kungs, īsts kosmopolits, kas sen aizmirsis savu nabadzīgo dzimteni. Kad Peram vaicā: «Jūs esat norvēģis?» — viņš atbild: «Jā gan! Bet vispasaules pilsons garā, Jo mana bagātība, vara — Tos deva Amerika man. Mans grāmatplaukls ir pilns ar to, Ko Vācija dod jaunāko. No Francijas man ir si veste Un drusku gara, uzvešanās. No angļiem darba spējas manas Un jēgums, veikalu kā vest. No jūdiem guvu pacietību, Un drusciņ saldu aizgrābtību Man piesūtīja Itālijā. Un reiz, kad nāve tuvu bija, Es savu dzīvi izglābu Ar krietnu zviedru tēraudu.» Lielīdamies izstāstījis pārējiem avantūristiem, kā viņš sarausis bagātību, Pers Gints pavisam vaļsirdīgi un ciniski atklāj arī savus nākotnes nodomus: viņš tūlīt brauks uz Eiropu, lai aizdotu naudu turkiem, kas cenšas asiņaini apspiest grieķu atbrīvošanās kustību. Angļu, franču un vācu imperiālistus viņš aicina sev talkā «turkus satrakot!». «. . . Veiciniet tik karu, Lai turkiem daudz es aizdot varu!» — ta Pers Gints kūda pārējos plēsoņas, alkdams jo vairāk nopelnīt šajā asiņainajā grieķu tautas slaktiņā. Visu mūžu tikai savām pašlabuma tieksmēm kalpojis, nekad ne­vienu diženu darbu nepaveicis, beidzot viņš sastop Pogu Lējēju, kas saka, ka Pers ir bijusi nederīga poga un tādēļ tagad jāpārkausē. lomēr Ibsens šo niecīgo, vieglprātīgo, egoistisko Peru beigu beigās izglābj, jo viņš jaunībā spējis daiļāk skaidrās un maigās Solveigas sirdi iedegt mīlestības dzirksti. Solveiga visu mūžu viņam ticējusi un pacietīgi gaidījusi to atgriežamies. Vecs un bagātību zaudējis, Pers Gints pārnāk dzimtenē un pats apzinās savas dzīves grēcīgumu un tukšumu un izmisis to rūgti nožēlo: «Tu skaistā zeme, jel piedod man tu, Ka tavu zāli es mīdīju!» Viņš tagad pirmoreiz mūžā iet taisnu ceļu — iet pie Solveigas, lai tā viņu nosodītu kā vislielāko noziedznieku. Bet vecā, aklā Sol­veiga viņam sirsnīgi saka: «Caur tevi mans mūžs bij daiļi dziedājums. Esi svētīts, tu turēji solījumu!» Solveiga arī apliecina, ka Pera Ginta «es pats» arvien bijis viņas «. . . ticības, cerības, mīlas svētziņā». Viņas sirdī Pers dzīvo­jis tāds, kādam viņam vajadzēja būt. Austošās saules stari lugas finālā simbolizē to garīgo mirdzumu, kas beigās apskaidro Peru Gintu. Tulkojis Jānis Akuraters Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā. 1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām

Henriks Ibsens Spoki ģimenes drama trīs cēlienos Tā kā kritiķi, bet sevišķi garīdznieki visai nikni protestēja pret to, ka Nora pamet vīru un bērnus, sociālā komēdijā «Jaunatnes savienība» tad par atbildi Ibsens uzrakstīja drāmu «Spoki» (1881.), kur parāda sievieti, kas pakļaujas  liekulīgajai morālei. Parasti kri­tika šo drāmu uzskata par naturalistisku sacerējumu, jo te autors rāda jauno mākslinieku Osvaldu Alvingu, kas slimo ar progresīvo paralizi — iedzimtu slimību, ko viņš mantojis no izvirtušā tēva. Tomēr lugas idejiskais spēks nav koncentrēts Osvalda drūmajā lik­tenī, bet viņa slimības priekšvēsturē — ģimenes drāmā, ko pārdzīvo­jusi viņa māte, Alvinga kundze, kas arī ir viltus mo­rāles un aizspriedumu upuris. Rūgtā vainas apziņā Alvinga kundze atzīstas, ka viņa esot kaut­rīga, bailīga un gļēva, jo viņā slēpjoties spoki. Kas ir šie spoki, pret kuriem tomēr beidzot saceļas Alvinga kundze un pret kuriem karo Ibsens ar savu lugu? «Mūsos spokojas ne tikai tas, ko mēs esam mantojuši no tēva un mātes, bet arī visādi veci, miruši uzskati un visādi veci, miruši ticējumi, kas gan vairs nedzīvo, bet mūsos tomēr vēl mīt.- Liekas, ka tādi spoki dzīvo visā mūsu zemē un to ir tik daudz kā smilšu jūrmalā. Un tad mums visiem tik šausmīgi bail no gaismas,» saka Alvinga kundze. Saule un austoša diena lugas beigās it kā simbolizē nākotnes dzīvi, kurā nebūs patvēruma moraIes spokiem. Tadel ari Osvalds pašas lugas beigas sauc: «Māt, dod man sauli!» Drāmā «Spoki» Ibsens asāk un nesaudzīgāk nekā citos savos sacerējumos atmasko un nosoda garīdzniekus un viņu pausto liekulīgo reliģiju. Mācītājs Manderss, tāpat kā pārējie viņa amata brāļi, ir kaujiniecisks pastāvošās kārtības sargs un aizstāvis. Ar savu libe­rālo pļāpāšanu par «ideāliem» viņš cenšas sev pakļaut ikvienu brī­vāku garu, kas tīko izrauties no reliģijas žņaugiem. Reliģijas un morāles vārdā arī pats Manderss apslāpējis visas cilvēciskās jū­tas, pat jaunības mīlu pret Alvinga kundzi, un licis viņai atgriez­ties pie izvirtušā vīra. Viņš uztraucas par ikvienu brīvdomības dzirksti. Fanatiska pakļaušanās sabiedrības aizspriedumiem un reli­ģijas dogmām dažkārt mācītāju padara pat smieklīgu. Ģimenes dramas ietvaros risinātās problēmas Ibsena lugā «Spoki» iegūst plašāku sabiedrisku nozīmi. Pietiekami skaidri te parādīts, ka visā pasaulē valda «spoki», meli un liekulība. Dzīves, darba un prieka alkstošā Osvalda bojā eja un viņa sauciens pēc saules lugas finālā ir bargs šīs pasaules nosodījums. no norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā. 1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām

Henriks Ibsens Tautas naidnieks Skatu luga piecos cēlienos 1882. gadā kādā vēstulē sakarā ar sašutuma vētru, ko sabiedrībā radīja «Spoki», Ibsens raksta: «Es paredzēju, ka savilkšu sev virs galvas mākoņus; bet tādēļ taču nedrīkst novirzīties no ceļa. Tā būtu bijusi gļēvulība.» Sašutums, ar kādu norvēģu sabiedrības vairākums uzņēma «Leļļu namu» un tam sekojošos «Spokus», Ibsenu nostādīja vientuļa cīnītāja pozicijās. Atrodoties šādā naidīgā opozīcijā pret sīkburžuazisko sabiedrību, Ibsens raksta savu drosmīgo cīņas lugu «Tautas naidnieks» («Doktors Stokmanis»), kas iznāca 1882. gadā — gadu pēc «Spokiem». Ibsena jaunā luga bija tiešs izaicinā­jums liekulīgajai un egoistiskajai sīkburžuazijai. Dramas galvenais varonis doktors Stokmanis, norvēģu provinces pilsētiņas kūrvietas ārsts, atrod, ka dziedniecības avotus saindē muk­lāja ūdeņi, kuros ieplūst vietējo miecētavu atkritumi. Sīkpilsoniskā «Tautas Vēstneša» redaktors Hovstā savukārt norāda, ka visa pil­sētiņas komunālā dzīve ir tāds pūstošs muklājs. «Mūsu likteņus lemj bagātnieki, pilsētas vecie, slavenie vārdi.» Hovstā savā laikrakstā tūlīt grib uzsākt drošu, nesaudzīgu cīņu. Viņam piebiedrojas arī namsaimnieku biedrības priekšnieks Aslaksens. Viņš Stokmanim pie­sola savu atbalstu, sacīdams: «Varbūt būs vajadzīgs, ka mēs, sīk­pilsoņi, stāvam jums aiz muguras. Mēs šeit pilsētā esam, tā sacīt, kompaktais vairākums — ja mēs gribam. Un nevienam nekad nav par ļaunu, ja vairākums ir viņa pusē, ārsta kungs.» Asas satiras piesātināta ir Stokmaņa saruna ar sievu; ārsts prie­cājās, ka viņa aizmugurē ir — kompaktais vairākums: «Ak dievs, kas tas par jaukumu — būt tik brālīgi apvienotam ar saviem tau­tiešiem!» Gribēdams atklāt patiesību visai sabiedrībai, Stokmanis ir uzrakstījis rakstu, lai to ievietotu «Tautas Vēstnesī». Kāds laik­raksta līdzstrādnieks atzīst: «Kad es to … lasīju, man likās, ka es tālumā jau saklausītu revoluciju.» Drīz tomēr izrādās, ka Stokmaņa brālis — pilsētas pārzinis, kā ari kūrvietas akcionari, protestē pret iestādes kapitālremontu, kas ne vien prasītu lielus līdzekļus, bet arī dziedniecības avotu slēg­šanu uz ilgāku laiku. Tagad arī Stokmanis skaidri redz, ka «jātīra, jādezinficē visa sabiedrība .. .». Viņš arvien dedzīgāk metas cīņā un grib pārliecināties, «vai nelietība var aizbāzt muti patriotam, kas grib tīrīt sabiedrību». Doktors tic, ka sabiedrības vairākums būs viņa pusē. Revolucionāri skan viņa vārdi: «Patiesība un tauta šai cīņā uzvarēs, to es varu apzvērēt!» Lugas ceturtajā cēlienā notēlota tautas sapulce, kurā Stokmanis grib tautai atklāt patiesību. Jau sapulces sākumā sīkburžuaziskais vairākums protestē pret to, ka doktors runātu par kūrvietu, jo ļaudis akli pakļāvušies saviem vadoņiem — pilsētas pārzinim, namīpaš­nieku biedrības priekšniekam Aslaksenam u. c. Sapulcē doktors Stokmanis arī vairs nerunā par sabojāto kūr­vietas ūdeni, bet «par atradumu, ka visi mūsu gara dzīves avoti ir saindēti, ka visa mūsu pilsoniskā sabiedrība atrodas uz sagandēta pamata. — — — Pie mums patiesības un brīvības bīstamākais ienaidnieks ir — kompaktais vairākums. Jā gan, sasodītais komr paktais liberalais vairākums!» Un, jo asāk sīkpilsoņi sapulcē pro­testē pret Stokmaņa vārdiem, jo drošsirdīgāk un niknāk viņš runā. Viņš gatavs pat pilnīgi iznīcināt melīgo, gļēvo, egoistisko sīkburžuju sabiedrību: «Tā jānopļauj no zemes virsas, es saku! Visi, kas dzīvo melos, ir jāiznīdē kā kaitīgi dzīvnieki!» Tajā pašā runā doktors Stokmanis vēl izsakās, ka «vairākumam nekad nav taisnība. — — — Taisnība ir man un vēl dažiem citiem.» Dažkārt kritiķi atsaucas uz šo doktora Stokmaņa runu tau­tas sapulcē un norāda, ka te Ibsena individuālistiskais protests pret buržuāzisko īstenību reizēm pieņemot antidemokrātisku raksturu. Pa­tiesībā gan, rūpīgi izstudējot šo mazliet pretrunīgo un chaotisko Stokmaņa runu, kur sastopamas arī «anarchistiskas blēņas» (G. V. Pļechanovs), redzam, ka viņš, vīrišķīgi uzbrukdams egois­tiskajai sīkburžuazijai, jau nojauš arī jaunas, labākas sabiedrības eksistences iespēju. Apgalvodams, ka patiesība ir viņa un vēl dažu citu pusē, Stokmanis arī norāda: «. .. es domāju par tiem nedau­dzajiem, par atsevišķiem cilvēkiem mūsu vidū, kas apguvuši jaunās, dīgstošās patiesības. Šie vīri ir it kā priekšposteņi.. . Tie cīnās par patiesībām, kas cilvēku apziņā vēl ir pārāk jaunas, lai vairākums tās jau būtu pārņēmis . .. Kas tad tās ir par patiesībām, ap kurām palaikam pulcējas vairākums? Tās ir patiesības, kas jau tiktāl no­vecojušas, ka vairs lāgā neturas uz kājām. Bet, ja kāda patiesība jau kļuvusi tik veca, tad tā jo drīz vien var kļūt par meliem, mani kungi!- Sabiedrība nevar dzīvot no tādām vecām, izkur­tējušām patiesībām!» Kā redzams, te Ibsens liek Stokmanim paust dziļo dialektisko domu, ka vecām, savu laiku pārdzīvojušām patiesībām jāiet bojā, ka jāuzvar nākotnes centieniem. Vēstulē Brandesam 1882. gada janvarī, kad tapa luga «Tautas naidnieks», Ibsens rakstīja par viņa izvirzīto lozungu «Mazākumam aizvien ir taisnība!» un paskaid­roja: «Es runāju par mazākumu, kas iet avangardā, kuru vairākums vel nav sasniedzis. Pēc manām domām, taisnība ir tiem, kas atro­das visciešākā savienībā ar nākotni.» īsto nākotnes nesēju — strādnieku šķiru — Ibsens Norvēģijā vēl neredz, tādēļ viņa taisnības un brīvības cīnītājs doktors Stok­manis beidzot paliek viens. Taisnības un atklātības dēļ viņu iz­stumj no sīkpilsoniskās sabiedrības un nosauc par «tautas naidnieku». Turpretī, ja visa Stokmaņa uzstāšanās izrādītos tikai veikla afēra, tad blēdīgie liberāļi ar viņu labprāt sadarbotos. Protams, doktors Stokmanis cīņu nepārtrauc — viņš paliek sev uzticīgs līdz galam. Doktoru moka tikai bažas par to, ka viņš nezina «nevienu cilvēku, kas, brīvs un dižens savā garā», uzdrošinātos pēc viņa nāves uzņem­ties viņa uzdevumu. Tad viņš solās pulcināt noskrandušos zēnus no ielas un izaudzināt tos par «. . . brīviem diža gara cilvēkiem», kuru uzdevums būs aiztriekt «. . . vilkačus uz tālajiem rietumiem». Sājos vārdos izskan nesalaužamā cīnītāja doktora Stokmaņa draudi bur­žuāziskās sabiedrības varenajiem. Doktora Stokmaņa tēla progresivā nozīme lieliski tika atklāta Maskavas Dailes teātrī 1900./1901. gadā K. S. Staņislavska izpil­dījumā. K. S. Staņislavskis savās atmiņās stāsta: «Doktors Stokma­nis manā repertuārā ir viena no tām nedaudzajām laimīgajām lomām, kas saista ar savu iekšējo spēku un pievilcību.- Lugā un lomā mani valdzināja Stokmaņa patiesības mīlestība un cenšanās pēc tās pāri visiem šķēršļiem.» Viņš arī liecina, ka toreiz luga uz­tverta kā revolucionārs protests pret cara patvaldību. Doktors Stokmanis, kas, cīnoties par patiesību un sabiedrības labklājību, iegūst «tautas naidnieka» nosaukumu, būtībā ir pats Ibsens, kurš ar savu mākslu bija atklājis sabiedrības viltus morāli un tādēļ izpelnījies šīs sabiedrības nicinājumu. 1882. gadā vēstulē izdevējam Hegelim dramaturgs raksta: «Mēs tik lie­liski sapratāmies ar doktoru Stokmani, jo esam līdzīgi daudzējādā ziņā.» No visiem Ibsena sacerējumiem tieši lugā «Tautas naidnieks» visspilgtāk izpaužas rakstnieka sociāli politiskie centieni. No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā. 1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām

When the lighthouse keeper’s daughter Ellida meets the widower Dr Wangel, she tries to put her long-lost first love far behind her and begin a new life as a wife and stepmother. But the tide is turning, an English ship is coming down the fjord, and the undercurrents threaten to drag a whole family beneath the surface in this passionate and sweeping drama. Ellida must choose between the values of the land: solidity and reliability against those of the sea: mystery and fluidity. Ibsen’s lyrical and still startlingly modern masterpiece, anticipated the emergence of psychoanalysis and talking cures. Similar to Hedda Gabler and A Doll’s House, The Lady from the Sea vibrantly explores the constrained social position of women, exploring themes of choice, marriage, responsibility and freedom

One of the Norwegian playwright’s most mysterious, symbolic, and lyrical dramas explores the life of architect Halvard Solness, once ruthlessly ambitious, but who, in his later years, not only feels threatened by the younger generation but also fears the decay of his own creativity. A tragic end for one of the most fascinating characters in modern drama

Ibsen’s last work concludes the series of autobiographical dramas begun with The Master Builder which deal with the aging rebel, despairing of life and racked with guilt, who experiences an ambiguous victory at the moment of death. Plays for Performance Series

В сборник «Вернувшиеся» вошли три пьесы Хенрика (Генрика) Ибсена: «Столпы общества» (1877 г.), «Кукольный дом» (1879 г.) и «Привидения» (1881 г.) в новом, великолепном переводе Ольги Дробот

В этом странном доме мало солнца. Жизнь здесь тянется медленно, а его обитателям остается только мечтать. Их тесный мирок рушится… Смогут ли они спасти себя, как спасли когда-то раненую птицу?.. Сможет ли кто-нибудь их спасти?

В книгу вошли стихотворения Генрика Ибсена и драмы: "Пер Гюнт", "Кукольный дом", "Привидения", "Враг народа", "Дикая утка", "Гедда Габлер", "Строитель Сольнес" и "Йун Габриэль Боркман". Перевод с норвежского П. Карпа, А. и П. Ганзен, Вс. Рождественского, Т. Сильман, Т. Гнедич, В. Адмони, А. Ахматовой. Вступительная статья и составление В. Адмони. Примечания В. Беркова и М. Янковского. Иллюстрации Е. Ракузина

Утверждая роль сознания в поведении своих героев, Ибсен строит действие своих пьес как неотвратимый процесс, закономерно обусловленный определенными предпосылками. Поэтому он решительно отвергает какие бы то ни было сюжетные натяжки, всякое непосредственное вмешательство случая в окончательное определение судьбы своих героев. Развязка пьесы должна наступить как необходимый результат столкновения противоборствующих сил. вытекая из их подлинного, глубинного характера. Развитие сюжета должно быть существенным, то есть основываться на реальных, типических чертах изображаемой действительности. Но это достигается не путем схематизации сюжета. Напротив, ибсеновские пьесы обладают подлинной жизненностью. В них вплетается множество различных мотивов, конкретных и своеобразных, непосредственно отнюдь не порожденных основной проблематикой пьесы. Но эти побочные мотивы не разбивают и не подменяют собой логику развития центрального конфликта, а только оттеняют этот конфликт, иногда даже содействую тому, чтобы он выступил с особенной силой. Так в "Кукольном доме" есть сцена, которая могла бы стать основой для "счастливой развязки" изображенной в пьесе коллизии. Когда Крогстад узнает, что фру Линне, подруга Норы, любит его и готова – несмотря на его темное прошлое – выйти за него замуж, он предлагает ей взять обратно свое роковое письмо Хельмеру. Но фру Линне не хочет этого. Она говорит: "Нет, Крогстад, не требуйте своего письма обратно... Пусть Хельмер все узнает. Пусть эта злополучная тайна выйдет на свет божий. Пусть они, наконец, объяснятся между собой начистоту. Невозможно, чтобы так продолжалось – эти вечные тайны, увертки". Итак, действие не сворачивает в сторону под влиянием случая, а направляется к своей подлинной развязке, в которой раскрывается истинная сущность отношений между Норой и ее мужем

Всесвітньо визнаний норвезький драматург Генрік Ібсен (1828–1906), «батько модерної драми», гострому перу якого завдячуємо постанням реалістичного напрямку в сучасному театральному мистецтві, відкрив модерну еру в драматургії завдяки критичному погляду на вікторіанську мораль. Для нього, як і для багатьох скандинавських письменників, чи не найголовнішим було викриття і спростування всього того, що спадково вважалося священним. Ібсен — предтеча мистецтва ХХ століття з його сконденсованістю, експериментальністю і багатомірністю. Секрет сюжетної композиції ібсенівської драматургії — у послідовному розкритті певних таємниць, які відкривають внутрішню дисгармонію героїв, приховувану за зовнішньою оболонкою щасливого життя. Одним з найяскравіших прикладів такого авторського підходу є п'єса «Ляльковий дім», в якій змальований світ автентичних, глибоких переживань людської душі, тих, які не виставляють напоказ

«Второй после Шекспира», великий драматург Генрик Ибсен был также замечательным и проникновенным поэтом. Сборник знакомит русского читателя со стихотворениями и поэмами Ибсена как с единым целым. Ядром книги является уникальный стихотворный перевод драматической поэмы «Пер Гюнт», ставшей для норвежцев таким же национальным произведением, как «Евгений Онегин» Пушкина для русских, а «Фауст» Гёте для немцев

Пьеса Генрика Ибсена «Привидения», наряду с «Кукольным домом», чаще всего ставилась на советских сценах