Gabriels Garsija Markess Atmiņas par manām skumjajām maukām Garsijas Markesa žilbinošā tēlainība izgaismo šo darbu, un tajā atrodams satriecošs ieskats eiforijā, kas ir nāves baiļu otra puse. Atmiņas par manam skumjajam maukam slavina mīlestības spēku nāves draudu priekšā. Bookmarks Magazine Kolumbiešu meistarīgā stāstnieka pēdējais romāns mājvietu radis viņa dzimtās zemes verdošajā gaisotnē un šķebinošajā politikā; tajā pašā laikā tēmas vispārīgumā tas pāraug viņa bugenvilijām ieskautās dzimtenes savdabīgos vaibstus. Sacerēts metaforiska lirisma piestrāvotas līdzības formā, taču bez šim stāstījuma veidam raksturīgā moralizējošā nolūka, Garsijas Markesa romāns koncentrēti, taču aizraujoši aptver vienu gadu kāda deviņdesmitgadnieka ilgā mūža nogalē, kurš, ņemot vērā savu ilgo stāžu uz šīs planētas, tomēr negaidīti vēl arvien izrādās spējīgs nozīmīgi . izmainīt savu dzīvi. Booklist Markess šo dažkārt nemieru raisošo mīlas ceļojumu apraksta ar izcila stāstnieka graciozitāti un dzīvīgumu. Eitne Ferijs, Daily Mail Kolumbietis Gabriels Garsija Markess (1928), visievēroja­mākais maģiskā reālisma pārstāvis, Nobela prēmijas laureāts literatūrā (1982), debitēja 1955. gadā ar romānu Viesufvētra, 1967. gadā pārsteidza pasauli ar romānu Simts vientulības gadu, vēl sarakstījis romānus Patriarha rudens (1975), Mīlestība holēras laikā (1986) u.c. Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis. imantsbchmelis@inbox.lv No spāņu valodas tulkojusi Ieva Elsberga Ieva Elsberga, tulkojums latviešu valodā, 2006 © Apgāds "Atēna", 2006 Gabriela Garsijas Markesa gramatas apgādā Atēna Simts vientulības gadu Atmiņas par manām skumjajām maukām UDK821. 134 (861)-31 Ga 665 Redaktore Antra Lezdiņa Korektore Ilze Jansone Māra Ābeles vāka dizains Ilgona Riņķa makets ISBN 9984 -34-222-0

Crónica de una muerte anunciada, novela corta publicada en 1981, es una de Las obras más conocidas y apreciadas de García Márquez. Relata en forma de reconstrucción casi periodística el asesinato de Santiago Nasar a manos de los gemelos Vicario. Desde el comienzo de la narración se anuncia que Santiago Nasar va a morir: es el joven hijo de un árabe emigrado y parece ser el causante de la deshonra de Ángela, hermana de los gemelos, que ha contraído matrimonio el día anterior y ha sido rechazada por su marido. «Nunca hubo una muerte tan anunciada», declara quien rememora los hechos veintisiete años después: los vengadores, en efecto, no se cansan de proclamar sus propósitos por todo el pueblo, como si quisieran evitar el mandato del destino, pero un cúmulo de casualidades hace que quienes pueden evitar el crimen no logren intervenir o se decidan demasiado tarde. El propio Santiago Nasar se levanta esa mañana despreocupado, ajeno por completo a la muerte que le aguarda. La fatalidad domina todo el relato: el crimen es tan público que se hace inevitable. García Márquez se esfuerza en demostrar que la vida, en ocasiones, se sirve de tantas casualidades que hacen imposible convertirla en literatura. Su prosa escueta, precisa y pegada al terreno logra envolver de credibilidad lo exageradamente increíble, inventando una tensión narrativa donde ya no hay argumento, volviendo del revés el tiempo para que revele sus verdades, dejando una duda en el aire que acabará por destruir a los protagonistas de este drama, que fue adaptado a la gran pantalla en 1987, dirigido por Franceso Rosie interpretado por Rupert Everett, Ornella Muti y Gian Maria Volonté

El 26 de octubre de 1949 el reportero Gabriel García Márquez fue enviado al antiguo convento de Santa Clara, que iba a ser demolido para edificar sobre él un hotel de cinco estrellas, a presenciar el vaciado de las criptas funerarias y a cubrir la noticia. Se exhumaron los restos de un virrey del Perú y su amante secreta, un obispo, varias abadesas, un bachiller de artes y una marquesa. Pero la sorpresa saltó al destapar la tercera hornacina del altar mayor: se desparramó una cabellera de color cobre, perteneciente a una niña. En la lápida apenas se leía el nombre: Sierva María de Todos los Ángeles. "Extendida en el suelo, la cabellera espléndida medía veintidós metros con once centímetros.El maestro de obra me explicó sin asombro que el cabello humano crecía un centímetro por mes hasta después de la muerte, y veintidós metros le parecieron un buen promedio para doscientos años. A mí, en cambio, no me pareció tan trivial, porque mi abuela me contaba de niño la leyenda de una marquesita de doce años cuya cabellera le arrastraba como una cola de novia, que había muerto del mal de rabia por el mordisco de un perro, y era venerada en los pueblos del Caribe por sus muchos milagros. La idea de que esa tumba pudiera ser la suya fue mi noticia de aquel día, y el origen de este libro." G. García Márquez

"El esfuerzo de escribir un cuento corto es tan intenso como empezar una novela. Pues en el primer párrafo de una novela hay que definir todo: estructura, tono, estilo, ritmo, longitud, y a veces hasta el carácter de algún personaje. Lo demás es el placer de escribir, el más íntimo y solitario que pueda imaginarse, y si uno no se queda corrigiendo el libro por el resto de la vida es porque el mismo rigor de fierro que hace falta para empezarlo se impone para terminarlo. El cuento, en cambio, no tiene principio ni fin: fragua o no fragua. Y si no fragua, la experiencia propia y la ajena enseñan que en la mayoría de las veces es más saludable empezarlo de nuevo por otro camino, o tirarlo a la basura". "Reescribí todos los cuentos otra vez desde el principio en ocho meses febriles en los que no necesité preguntarme dónde terminaba la vida y dónde empezaba la imaginación, porque me ayudaba la sospecha de que quizás no fuera cierto nada de lo vivido veinte años antes en Europa. La escritura se me hizo entonces tan fluida que a ratos me sentía escribiendo por el puro placer de narrar, que es quizás el estado humano que más se parece a la levitación. Además, trabajando todos los cuentos a la vez y saltando de uno a otro con plena libertad, conseguí una visión panorámica que me salvó del cansancio de los comienzos sucesivos, y me ayudó a cazar redundancias ociosas y contradicciones mortales. Creo haber logrado así el libro de cuentos más próximo al que siempre quise escribir."

Gabriels Garsija Markess Dzīvot, lai izstāstītu Dzīvot, lai izstāstītu, iespējams, ir šis desmitgades visgaidītākā grāmata, Gabrielam Garsijam Markesam būtiska dzīves perioda koncentrēts pārstāsts. Šajā aizraujošajā romānā kolumbiešu Nobela prēmijas laureāts piedāvā atmiņas, kas aptver viņa dzīvi kopš piedzimšanas Kolumbijā 1927. gada, viņa kļūšanu par rakstnieku un beidzas 1950. gadā, kad rakstnieks bildina sievieti, kas vēlāk kļūs par viņa sievu. Mūsu priekšā ir dzīvesstāsts, ar kura palīdzību Garsija Markess atklāj personāžu un notikumu atbalsis, kas apdzīvo citus viņa sacerējumus: Simts vientulības gadus, Mīlestību holeras laikos un Pulkvedim neviens neraksta; un kas pārvērš Dzīvot, lai izstāstītu par rakstnieka darbu lasīšanas ceļvedi, par neaizvietojamu pavadoni, kas izgaismo neaizmirstamas ainavas, kurām šis romāns piešķir jaunu perspektīvu. Atēnas bibliotēka XIII No spāņu valodas tulkojusi Guna Pigita Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Redaktore Antra Lezdiņa Māra Ābeles vāka dizains Ilgoņa Riņķa makets Vāka fotogrāfija: Gabriels Garsija Markess 2 gadu vecumā. Autora īpašums.  Apgāds “Atēna”, 2008

La historia de amor entre Fermina Daza y Florentino Ariza en el escenario de un pueblecito portuario del Caribe y a lo largo de más de sesenta años, podría parecer un melodrama de amantes contrariados que al final vencen por la gracia del tiempo y la fuerza de sus propios sentimientos, ya que García Márquez se complace en utilizar los más clásicos recursos de los folletines tradicionales. Pero este tiempo – por una vez sucesivo, y no circular -, este escenario y estos personajes son como una mezcla tropical de plantas y arcillas que la mano del maestro modela y fantasea a su placer, para al final ir a desembocar en los territorios del mito y la leyenda. Los zumos, olores y sabores del trópico alimentan una prosa alucinatoria que en esta ocasión llega al puerto oscilante del final feliz

Повесть "Полковнику никто не пишет" по методу чтения Ильи Франка адаптировал Андрей Козырев

Gabriel García Márquez ha declarado una y otra vez que El otoño del patriarca es la novela en la que más trabajo y esfuerzo invirtió. En efecto, García Márquez ha construido una maquinaria narrativa perfecta que desgrana una historia universal -la agonía y muerte de un dictador- en forma cíclica, experimental y real al mismo tiempo, en seis bloques narrativos sin diálogos, sin puntos y aparte, repitiendo una anécdota siempre igual y siempre distinta, acumulando hechos y descripciones deslumbrantes

A principios de 1985, el director de cine chileno Miguel Littín, sobre quien pesaba prohibición absoluta de volver a su tierra, entró clandestinamente en Chile. Durante seis semanas filmó más de siete mil metros de película sobre la realidad de su país después de doce años de dictadura militar. Para ello afrontó situaciones de extremo riesgo y tuvo que servirse de disfraces y tretas para mantenerse de incógnito. El resultado de su peripecia fue una película de cuatro horas para la televisión y de dos horas para el cine. Con el testimonio directo del protagonista, el premio Nobel colombiano escribió este libro en el más puro estilo del reportaje periodístico

En La Hojarasca nació Macondo, ese poblachón cercano a la costa atlántica colombiana que ya se ha convertido en uno de los grandes mitos de la literatura universal. En él transcurre la historia de un entierro imposible. Ha muerto un personaje extraño, un antiguo médico odiado por el pueblo, y un viejo coronel retirado, para cumplir una promesa, se ha empeñado en enterrarle frente a la oposición de todo el poblado y sus autoridades

Memoria de mis putas tristes es una novela que el premio Nobel colombiano Gabriel García Márquez publicó en 2004. La novela narra historia de un anciano y sus enamoramiento con una adolescente. Es, a la fecha, el último libro de este escritor. Esta novela relata el enamoramiento de un anciano nonagenario y una joven de 14 años. El día de su nonagésimo cumpleaños, el anciano decide regalarse una noche de sexo con una virgen. Para eso recurre a su vieja amiga y vieja prostituta, Rosa Cabarcas, quien hace las veces de celestina entre él y una joven durmiente, a quien el anciano bautiza como Delgadina. En el transcurso del relato, éste describe sus vivencias con otras mujeres y cómo encuentra significado a la vejez por medio del amor. También se percibe en el libro el ansia de García Márquez de morir desacompañado. El autor tenía 76 años de edad cuando escribió el mismo. En la novela el nonagenario que nunca formó familia, se encuentra por azar con una vieja prostituta, de la cual había sido un cliente asiduo desde que era una adolescente altiva. Ella, todavía en plena forma, le expresa que siempre le había querido y que hubiera sido su pareja ideal. El viejo, todo emocionado, empieza llorar y le dice: – Es que me estoy volviendo viejo. Le cuenta la historia de la Delgadina y ella le dice: – Haz lo que quieras, pero no pierdas a esa criatura. No hay peor desgracia que morir solo. En este libro García Márquez muestra nuevamente su gran poder en la narrativa, pero ahora no con ese trasfondo político sino con un toque de buena nostalgia y un poco más de su propia filosofía. Basada en la novela La Casa de las Bellas Durmientes del escritor japonés Yasunari Kawabata, en la que los ancianos pagaban por yacer junto a muchachitas desnudas narcotizadas para observarlas durante el sueño. Un antecedente de este relato lo podemos encontrar en "El avión de la bella durmiente", integrante de la colección "Doce Cuentos Peregrinos"

Amazon.com Review "The year I turned ninety, I wanted to give myself the gift of a night of wild love with an adolescent virgin." So begins Memories of My Melancholy Whores, and it becomes even more unlikely as the novel unfolds. This slim volume contains the story of the sad life of an unnamed, only slightly talented Colombian journalist and teacher, never married, never in love, living in the crumbling family manse. He calls Rosa Cabarcas, madame of the city's most successful brothel, to seek her assistance. Rosa tells him his wish is impossible-and then calls right back to say that she has found the perfect girl. The protagonist says of himself: "I have never gone to bed with a woman I didn't pay… by the time I was fifty there were 514 women with whom I had been at least once… My public life, on the other hand, was lacking in interest: both parents dead, a bachelor without a future, a mediocre journalist… and a favorite of caricaturists because of my exemplary ugliness." The girl is 14 and works all day in a factory attaching buttons in order to provide for her family. Rosa gives her a combination of bromide and valerian to drink to calm her nerves, and when the prospective lover arrives, she is sound asleep. Now the story really begins. The nonagenarian is not a sex-starved adventurer; he is a tender voyeur. Throughout his 90th year, he continues to meet the girl and watch her sleep. He says, "This was something new for me. I was ignorant of the arts of seduction and had always chosen my brides for a night at random, more for their price than their charms, and we had made love without love, half-dressed most of the time and always in the dark, so we could imagine ourselves as better than we were… That night I discovered the improbably pleasure of contemplating the body of a sleeping woman without the urgencies of desire or the obstacles of modesty." Márquez's style never falters throughout this recounting of his life and his exploration of love, found at an unexpected time and place. The erstwhile lover is still capable of being surprised-and fulfilled. After an absence of ten years, it is a treat to have another parable from the master. From Publishers Weekly García Márquez's slim, reflective contribution to the romance of the brothel, his first book-length fiction in a decade, is narrated by perhaps the greatest connoisseur ever of girls for hire. After a lifetime spent in the arms of prostitutes (514 when he loses count at age 50), the unnamed journalist protagonist decides that his gift to himself on his 90th birthday will be a night with an adolescent virgin. But age, followed by the unexpected blossoming of love, disrupts his plans, and he finds himself wooing the allotted 14-year-old in silence for a year, sitting beside her as she sleeps and contemplating a life idly spent. Flashes of García Márquez's brilliant imagery-the sleeping girl is "drenched in phosphorescent perspiration"-illuminate the novella, and there are striking insights into the euphoria that is the flip side of the fear of death. The narrator's wit and charm, however, are not enough to counterbalance the monotony of his aimlessness. Though enough grace notes are struck to produce echoes of eloquence, this flatness keeps the memories as melancholy as the women themselves. 250,000 first printing

Gabriels Garsija Markess Mīlestība holeras laikos "Mīlestība holeras laikos” ir jūtām bagāts eposs par noraidītu, mīlētāju, kurš visu garo mūžu — no vētrainās, dedzīgās jaunības līdz vecumdienu novakares pēdējiem priekiem — paliek nesatricināmi uzticīgs pirmajai mīlestībai. Atēnas Bibliotēka  No spāņu valodas tulkojis Guntis Valujevs Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Šis grāmatas tulkojumu atbalstījis Valsts Kultūrkapitala fonds Redaktore Antra Lezdiņa Korektors Pēteris Jankavs Māra Ābeles vāka dizains Ilgoņa Riņķa makets El amor en los tif.mpos del cčlera © Gabriel Garcia Mārquez, 1985 © Guntis Valujevs, tulkojums latviešu valodā, 2006 © Apgāds “Atēna”, 2006

Gabriels Garsija Markess Nestundā īsromāni un stāsti Kritušās lapas ; Pulkvedim neviens neraksta ; Nestundā ; Sieviete, kura ieradās pulksten sešos ; Nēģeris Nabo, kurš lika eņģeļiem gaidīt ; Kāds sajauc rozes ; Isabelas monologs, nolūkojoties lietavās Makondo pilsētiņā ; Diena pēc sestdienas ; Diendusa otrdienā ; Viena no šīm dienām ; Šajā pilsētiņā zagļu nav ; Brīnišķīgākā diena Baltasara mūžā ; Montjela atraitne ; Mākslīgās rozes ; Dižās Mātes bēres ; Zudušo laiku jūra ; Ļoti vecais senjors ar milzīgajiem spārniem ; Visskaistākais slīkonis pasaulē ; Spoku kuģa pēdējais brauciens ; Nāve stiprāka par mīlu ; Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmuļu ; Meļinovskis V. Gabriels Markess pasaulē un pasaule viņā Plaši pazīstamā kolumbiešu rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Gabriela Garsijas Markesa (dz. 1928. g.) grāmatā «Nestundā» iekļauti visi viņa populārākie īsromāni un stāsti, kuros viņš paver plašu Latīņamerikas kontinenta dzīves panorāmu. īpatnēja motīvu, spilgtu situāciju un monumentāli veidotā personāžu savijumā, vienlīdz meistarīgi pielietojot kā ikdienišķas dzives atainojumu, tā ari krāšņu fantastiskas iztēles lidojumu, rakstnieks rada gruzdoša nemiera pārņemtu pasauli, kura aizvien vairāk izvirzās mūsdienu vēstures centrā. Sastādījis un no spāņu valodas tulkojis Voldemārs Meļinovskis Rīga «Liesma» 1986 Visi grāmatā iekļautie isromani un stāsti oriģinālā publicēti līdz 1973. gadam Mākslinieks Zigurds Kampars skanējis indarsss@inbox.lv (C) Sastādījums, tulkojums latviešu valodā, pēcvārds, izdevniecība «Liesma» 1986 4703000000 133 M801 (11)—86

Gabriels Garsija Markess Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu Maģiskā reālisma izcilākā pārstāvja Gabriela Garsijas Markesa eksotisko un mistisko stāstu krājums: Zudušo laiku jūra Tulk. V Meļinovskis ; Ļoti vecais seņjors ar milzīgajiem spārniem Tulk. V Meļinovskis ; Visskaistākais slīkonis pasaulē Tulk. V Meļinovskis ; Spoku kuģa pēdējais brauciens Tulk. V Meļinovskis ; Nāve stiprāka par mīlu Tulk. V Meļinovskis ; Blakamāns Labais, brīnumu pārdevējs Tulk. I. Elsberga ; Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu Tulk. V Meļinovskis Titulstāsta varone Erēndira nejauši nodedzina savas vecmāmiņas māju un ir spiesta atmaksāt radiniecei naudu, kuru nopelna ar prostitūciju; bet vēlāk viņa izdomā citu veidu, kā apmierināt untumainās vecās sievietes prasības. Visos šīs neparastās grāmatas stāstos varam sekot tam, kā Markēss pēta spēka, mīlestības, nāves un pienākuma; atbalsis. Gabriela Gaisijas Markesa grāmatas apgādā Atēna Simts vientulības gadu. Atmiņas par manām skumjajām maukām. Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu Redaktori Pēteris Jankavs un Antra Lezdiņa (Blakamāns Labais, brīnumu pārdevējs) Māra Ābeles vāka dizains Eduarda Paegles makets skanējis indarsss@inbox.lv failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv La increible y triste historia de la cвndida erendira y de su abuela desalmada © Gabriel Garcia Marquez, 1972  © Voldemārs Meļinovskis, tulkojums latviešu valodā, 1986, AKKA/LAA, 2006 © Ieva Elsberga, stāsta Blakamāns Labais, brīnumu pārdevējs tulkojums latviešu valodā, 2006 © Apgāds “ATēna”, 2006 Apgāds “Atēna”, reģistrācijas nr. 40003301814, Blaumaņa iela 16/18-2a, Rīga, LV-1011, e-pasts: atena@atena.lv, www.atena.lv Iespiests un iesiets SIA “Jelgavas tipogrāfija”

´Era, en efecto, el automóvil de Maruja. Había transcurrido por lo menos media hora desde el secuestro, y sólo quedaban los rastros: el cristal del lado del chofer destruido por un balazo, la mancha de sangre y el granizo de vidrio en el asiento, y la sombra húmeda en el asfalto, de donde acababan de llevarse al chofer todavía con vida. El resto estaba limpio y en orden´. Gabriel García Márquez

Otra faz en la narrativa de Gabriel García Márquez. Casi todas las obras de este gran autor se caracterizan por la presencia simultánea de ámbitos aparentemente alejados entre sí. -Además de lo onírico y de la rareza individual- escribe Mario Vargas Llosa a propósito de García Márquez- en este mundo en que lo social, lo político y otros niveles objetivos (como el sexo) parecen arrolladores, tienen cabida hechos y situaciones que por su carácter insólito y pintoresco contrastan con los hechos opresivos, obvios y monótonos que constituye en la vida cotidiana… y sugieren la existencia de "otra" realidad, menos previsible, en la que reinan la fantasía, la extravagancia, cierto tipo de humor. "En ojos de perro azul" el buceo de García Márquez en esa "otra" realidad es hondo y vertiginoso. Ya no se trata de revelarnos un aspecto de realidad placentero y risueño. García Márquez nos enfrenta con esa presencia inevitable que es la muerte, descubriéndola como una parte gemela de nuestro vivir. la muerte vislumbrada en los sueños y luego conocida como experiencia total del alma y del cuerpo la muerte como una constante inminencia que nos revela hasta qué punto nuestro propio ser está formado por aspectos distintos y nunca imaginados

Gabriels Garsija Markess Par mīlestību un citiem dēmoniem [īsromāns]  Markess, kurš fantastiku iepin ikdienā, lai iznāktu maģiskais reālisms. Šai mazajā romānā neviens nav īsti normāls, bet neviens jau nav izmērījis, kur trakums sākas un normālums beidzas. Kasaldvero marķīza vienīgo meitu divpadsmitgadīgo Sjervu Mariju de Todosu los Anhelesu tirgus laukumā sakož traks suns, bet tā gan ir tikai skramba, kurai sākumā neviens nepievērš uzmanību.  Meitene ir uzaugusi vergu mājā, iemācījusies dejot, pirms vēl sāka runāt, vienlaikus apguvusi trīs āfrikāņu valodas, iepratusies dzert gaiļa asinis tukšā dūšā un nedzirdāmi un nemanāmi pašmaukt garām kristiešiem gluži kā nemateriāla būtne. Sjervas Marijas rota ir ļoti gari mati ugunīgā kapara krāsā, kurus, viņai piedzimstot, apsolīja negriezt līdz kāzu naktij. Par šo mazo, dīvaino būtni vecāki atceras tad, kad pilsētā paklīst runas par sērgu, un cilvēki zina, ka viena no suņa sakostajām ir meitene. Marķīzā pamostas tēvišķas jūtas, diemžēl viņš tās izmanto, lai meiteni mēģinātu ārstēt mājās, bet pēc sarunas ar bīskapu nodod viņu klosterī. Klosterī Marijai mēģina izdzīt velnu, un viņas netradicionālā āriene un āfrikāniskā uzvedība tikai veicina aizdomas par nelabā klātbūtni viņā. Ko gan grib Dievs? Vai viņa gribu zemes virsū pārstāv bīskaps, kurš meitenē saskata bīstamu garu? Tēvs par to šaubās: “Bet es nejūtu, ka man pietiktu spēka pretoties Dieva gribai.”  Ārsts viņam atbild: “Nu tad sāciet just. Varbūt kādreiz Dievs par to pateiksies.” Bīskapa palīgs Delaura, kuram uzticēts veikt  eksorcismu, ir grāmatu cilvēks, bibliotekārs. Viņš ir noskaņots skeptiski: “Dažkārt dēmoniem mēs piedēvējam tādas lietas, ko nesaprotam, un neiedomājamies, ka tās ir lietas no Dieva, ko mēs nesaprotam.” Delaura pats pret savu gribu iemīlas meitenē un zaudē visu, bet tas viņu nesatrauc: “Viņa sirdī bija vieta tikai Sjervai Marijai, un arī tad tā nebija pietiekami liela.” Lasīju visādus padomus, kā vajadzētu analizēt un pārdomāt Markesa romānu – kāda ir nozīme noteiktām situācijām, ko Markess bija domājis ar to vai citu tēlu. Mani tas galīgi neinteresē, Markess ir tāda traka fantāzija, kaislīga kolumbiešu pasaka, kurā neticami gadījumi mijas ar teiksmainiem tēliem. Katolicisms un pagāniskā subkultūra, koloniālisms un vergu tirdzniecība, cilvēku sāpes un neprāts. Kas gribēs – noticēs, kam nepatiks – nelasīs. No spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups Mākslinieks Arnis Zariņš skanējis indarsss@inbox.lv failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv . – Rīga: Zvaigzne, 2004

Gabriels Garsija Markess Patriarha rudens Izcilais kolumbiešu rakstnieks, Nobela prēmijas lau­reāts (dz. 1928. g.), izmantodams fantastikas elementus, globālā skatījumā ataino līdzšinējo cilvēces vēstures posmu, kad gandrīz visās valstīs bija nodibinājusies dik­tatūra — vienpersoniska, autoritāra vara. Attēlodams kāda latīņamerikāņu diktatora varas norietu, autors atspoguļo to gigantisko un radikālo lūzumu, kurš norisinās mūs­dienu pasaules sabiedriskajā apziņā, atsakoties no neap­valdīta egoisma kā pasaulsiekārtas pamata. Plašam lasītāju lokam. No spāņu valodas tulkojis Voldemārs Meļimovskis Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Gabriel Garcia Marquez El Otofio Del Patriarca Editorial La Oveja Negra 1980 Redaktors Gints Jansons Māksliniece Maija Dragūne izdevniecība «Liesma», 1992

Gabriels Garsija Markess Simts vientulības gadu Gabriels Garsija Markess dzimis 1928. gada Kolumbija, studējis jurisprudenci. strādājis par žurnālistu. Lielprozā debitēja 1935. gada ar romānu "Viesuļvētra", 1901. gada emigrēja uz Meksiku. bet 1907. gada parsteidza pasauli ar romānu “Simts vientulības gadu”. 1975. gada izdeva darbu “Patriarha rudens" — noskaņas un tēmas ziņa absolūti atšķirīgu no “Simts vientulības gadiem”. Vēl sarakstījis romānus "Mīlestība holēras laikā" (1986), "Atmiņas par manām skumjajām mauķelēm" (2004) un citus romānus. Markess ir Nobela prēmijas laureāts literatūrā 1982. gadā un visievērojamākais maģiskā reālisma pārstāvis. No spāņu valodas tulkojis Voldemārs Meļinovskis Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Redaktore Antra Lezdiņa Korektore Ilze Jansone Māra Jonova vāka dizains Gundegas Kārkliņas makets Cien Anos De Soledad © Gabriel Garcia Mārquez, 1967 © Voldemārs Meļinovskis, tulkojums latviešu valodā, 1981 AKKA/LAA, 2006 © Apgāds “Atēna”, 2006 ISBN 9984-34-201 -8 Simts vientulības gadu

Vivir para contarla es, probablemente, el libro más esperado de la década, compendio y recreación de un tiempo crucial en la vida de Gabriel García Márquez. En este apasionante relato, el premio Nobel colombiano ofrece la memoria de sus años de infancia y juventud, aquellos en los que se fundaría el imaginario que, con el tiempo, daría lugar a algunos de los relatos y novelas fundamentales de la literatura en lengua española del siglo XX. Estamos ante la novela de una vida, a través de cuyas páginas García Márquez va descubriendo ecos de personajes e historias que han poblado obras como Cien años de soledad, El amor en los tiempos del cólera, El coronel no tiene quien le escriba o Crónica de una muerte anunciada, y que convierten Vivir para contarla en una guía de lectura para toda su obra, en acompañante imprescindible para iluminar pasajes inolvidables que, tras la lectura de estas memorias, adquieren una nueva perspectiva. «A los que un día le dirán: "Esto fuiste", "esto hiciste" o "esto imaginaste", Gabo se les adelanta y dice simplemente: soy, seré, imaginé. Esto recuerdo. Gracias por la memoria.» CARLOS FUENTES

Эта книга — о любви. О любви, настигшей человека в конце жизни, которую он прожил бездарно, растрачивая тело на безлюбый секс и не затрачивая души. Любовь, случившаяся с ним, гибельна и прекрасна, она наполняет его существование смыслом, открывает ему иное видение привычных вещей и вдыхает живое тепло в его, ставшую холодным ремеслом профессию. И еще эта книга — о старости. О той поре, когда желания еще живы, а силы уже на исходе, и человеку остается последняя мудрость — увидеть без прикрас и обманных иллюзий всю красоту, жестокость и невозвратную быстротечность жизни

Повесть о поре, когда желания еще живы, а силы уже на исходе, – и о странной, почти мистической любви, настигшей человека в конце бездарно прожитой жизни, полной унылой работы и пошлого, случайного секса. Любовь, случившаяся теперь, гибельна и прекрасна, она наполняет существование героя новым смыслом – и позволяет ему на мгновение увидеть без прикрас и иллюзий всю красоту, жестокость и быстротечность бытия…

В рубрике «Документальная проза» — газетные заметки (1961–1984) колумбийца и Нобелевского лауреата (1982) Габриэля Гарсиа Маркеса (1927–2014) в переводе с испанского Александра Богдановского. Тема этих заметок по большей части — литература: трудности писательского житья, непостижимая кухня Нобелевской премии, коварство интервьюеров…

Симон Боливар. Освободитель, величайший из героев войны за независимость, человек-легенда. Властитель, добровольно отказавшийся от власти. Совсем недавно он командовал армиями и повелевал народами и вдруг – отставка… Последние месяцы жизни Боливара – период, о котором историкам почти ничего не известно. Однако под пером величайшего мастера магического реализма легенда превращается в истину, а истина – в миф. Факты – лишь обрамление для истинного сюжета книги. А вполне реальное «последнее путешествие» престарелого Боливара по реке становится странствием из мира живых в мир послесмертный, – странствием по дороге воспоминаний, где генералу предстоит в последний раз свести счеты со всеми, кого он любил или ненавидел в этой жизни…

Зачем красивая женщина превратилась в кошку? Почему негритенок Набо заставил ангелов ждать? Что убивает человека – смертельная болезнь или готовность принять смерть? Что происходит в старинном городке Макондо с приходом сезона дождей? И что все-таки случилось с тремя пьяницами в дешевом баре, где хозяйничали выпи? Рассказы Габриэля Гарсиа Маркеса, в которых он играет со стилями и пробует себя в разных литературных направлениях. Он ощупью ищет то, что станет впоследствии его творческим кредо. А читатель прослеживает его путь – от просто хорошего писателя – до истинного мастера слова!

Над рассказами, вошедшими в сборник, великий Маркес работал восемнадцать лет. Не потому ли, что писатель возвращался к ним снова и снова, все они восхищают отточенностью стиля, совершенством формы и удивительной точностью воплощения авторской идеи? О людях, которые приносят в добровольное (или не очень) изгнание привычное ощущение жизни в центре магических, сюрреалистических событий — и невольно заражают им окружающих. Двенадцать маленьких шедевров. Двенадцать коротких историй о латиноамериканцах в Европе. Барселона. Бразильская «ночная бабочка» одержима идеей научить своего пса оплакивать могилу, которая станет последним местом ее упокоения… Женева. Изгнанный диктатор маленькой карибской страны становится постояльцем в доме водителя «скорой помощи»… Тоскана. Семейство туристов неожиданно встречается с призраком в замке, где теперь обитает знаменитый писатель из Венесуэлы… Что еще подарит Латинская Америка скучной и скучающей Европе — какое чудо, какую опасность?

В увлекательных рассказах популярнейших латиноамериканских писателей фантастика чудесным образом сплелась с реальностью: магия индейских верований влияет на судьбы людей, а люди идут исхоженными путями по лабиринтам жизни. Многие из представленных рассказов публикуются впервые

Она всегда входила в ресторан Хосе ровно в шесть вечера. Но в этот — последний — раз она заявила, что пришла не в шесть, а на пятнадцать минут раньше

Воспоминания великого писателя о детстве. Воспоминания, в которых вполне реальные события причудливо переплетаются с событиями вымышленными — и совершенно невероятными. Удивительные, необычные мемуары. Сам автор не без иронии утверждает, что в них все — «чистая правда, правда от Габриэля Гарсиа Маркеса». Это важно помнить читателю, ведь прославленный мастер магического реализма даже свои детские воспоминания облекает в привычную ему литературную форму. И совсем не случайно эпиграфом к этой книге послужили слова: «Жизнь — не только то, что человек прожил, но и то, что он помнит, и то, что об этом рассказывает»

Впечатления Маркеса о полковнике Уго Чавесе, президенте Венесуэлы. Колумбийский писатель, лауреат Нобелевской премии, вместе с Уго Чавесом совершил путешествие из Гаваны в Каракас за несколько дней до того, как 2 февраля 1999 года полковник занял пост президента Венесуэлы. Тогда Маркеc записал для журнала Cambio свои впечатления о полковнике, личность которого его заинтриговала. Опубликовано: Revista Cambio. Перевод: ИноСМИ.Ru

нова книга Маркеса вийшла мільйонним тиражем, рекордним для іспаномовних країн, і відразу очолила списки бестселерів. Майже половина накладу розійшлася у перший же тиждень. Чи посприяло цьому перчене слово на обкладинці? Можливо. Синонімічний ряд слова «повія» в іспанській мові не менш розлогий, аніж в українській, проте Ґабо вжив найбрутальніше. Маестро красного письма вкотре пожартував, «непристойною» є лише назва. Насправді його «записник з курвами» — це щемлива й іронічна оповідь про перше кохання, про старість, про життя… Галина Грабовська

Стогодишната история на един род. Градът Макондо е основан от Хосе-Аркадио Буендия, бягащ от самотата на убития от него Пруденсио Агилар. От патриархално-идиличното самоуправление Макондо преминава последователно през хватката на официалната власт, робството на гринговците от банановата компания, чумата-безсънница, неуписуемото плодородие, почти петгодишния непрестанен дъжд, безмислените войни, масовите разстрели и пророкуваната разруха. Именно разрухата на самотата е главният герой на този роман, събрал всички библейски страсти и човешки неволи върху пищната, тайнствена и вулканична земя на латиноамериканската действителност

Герои повести — невинные жертвы жестокой и бессмысленной войны, затеянной колумбийскими наркобаронами. Чтобы оказать давление на правительство, преступники похищают известных журналистов… Леденящий душу страх, жестокость похитителей, их абсолютная беспринципность — все это передано с присущей писателю эмоциональной глубиной и силой

Габриэль Гарсиа Маркес – один из величайших писателей ХХ века, лауреат Нобелевской премии по литературе, автор романов «Сто лет одиночества», «Осень патриарха», «Любовь во время чумы» и многих других произведений. В 1986 году он основал Международную школу кино и телевидения на Кубе, а в следующем открыл особые курсы – сценарную мастерскую Габриэля Гарсиа Маркеса. Вместе с молодыми талантливыми сценаристами, операторами, актерами и режиссерами маэстро сочинял и разбирал разнообразные сюжеты, превращая их, словно по волшебству, в полноценные киносценарии. Читатель книги «Искусство рассказывать истории» не только ближе познакомится с великим колумбийским писателем, узнает о его взглядах на творчество и об инструментах, которые он использует для построения своей магической прозы, но и прочтет любопытные истории, словно сошедшие со страниц романов неподражаемого Габриэля Гарсиа Маркеса. Впервые на русском!

Первое художественное произведение Гарсиа Маркеса, вышедшее после «Осени патриарха», когда автор наконец-то нарушил свой «анти-пиночетовский» обет молчания. Книга, которая легла в основу великолепного одноименного фильма с Рупертом Эвереттом в главной роли. Судьба, которой нельзя избежать. Рок, который довлеет над человеческой жизнью. Убийство, которое не должно было случиться, но случилось. Маленький городок становится подмостками большой трагедии. Человек обречен на смерть — и все вокруг знают, что ему предстоит умереть. Никто не хочет этой смерти — и, прежде всего, сами будущие убийцы. Они делают все, чтобы их остановили. Но ход событий уже не повернуть вспять

Самый динамичный и захватывающий из документальных романов великого колумбийца – его читаешь затаив дыхание. В 1990 году некоронованные короли Колумбии – наркобароны во главе с Пабло Эскобаром организовали похищение девяти знаменитых журналистов. В обмен на возвращение заложников они потребовали отмены решения об отправке нескольких арестованных членов наркомафии в США, где им грозило пожизненное заключение. Правительство Колумбии отказалось идти на сделку с бандитами. И тогда роль посредника между властями и преступниками взял на себя муж одной из похищенных…