В основе сатирических новелл виртуозных мастеров слова Ильи Ильфа и Евгения Петрова «1001 день, или Новая Шахерезада» лежат подлинные события 1920-х годов, ужасающие абсурдом общественных отношений, засильем бюрократии, неустроенностью быта. В эту книгу вошли также остроумные и блистательные повести «Светлая личность», «Необыкновенные истории из жизни города Колоколамска», водевили, сценарии, титры к фильму «Праздник Святого Йоргена». Особенный интерес представляют публикуемые в книге «Записные книжки» И.Ильфа и воспоминания о нем Е.Петрова

Вы читали романы «Двенадцать стульев» и «Золотой теленок»? Любой человек скажет: «Конечно, читал!» Мы скажем: «Конечно, не читали!» Потому что в изданиях советских времен романы представлены в том виде, в каком их «разрешили» редакторы и советская цензура. В новом коллекционном издании бессмертные произведения Ильи Ильфа и Евгения Петрова о «великом комбинаторе» Остапе Бендере воспроизведены в авторской редакции, восстановленной Александрой Ильиничной Ильф. В тексты романов возвращены фрагменты, опубликованные в их первых изданиях, а также включен ряд материалов из рукописного и машинописного вариантов произведений. Благодаря великолепным фотоработам Ильи Ильфа и других уникальных фотохудожников книга перенесет вас в атмосферу старой России и старой Москвы, в те времена, когда разворачиваются события романов, в 20—30-е годы прошлого столетия

Рассказы и фельетоны Лазаря Лагина из сборников «153 самоубийцы» (1953), «Обидные сказки» (1959), журнала «Огонек», журнала «Крокодил» и других малодоступных изданий 1930-50-х годов.https://ruslit.traumlibrary.net

Новая книга Л. Вакуловской состоит из четырех повестей. Эта книга о Чукотке, ее людях. Герои повестей — люди разных профессий, разных поколений. В столкновениях между ними побеждает новое, светлое

В сборник вошли самые знаменитые стихотворения, сказки и басни Сергея Владимировича Михалкова

Всем существом своим этот роман направлен против собственничества, против разъедающего душу человека мещанства. Мы видим жалкую жизнь Татьяны Беловой, все ее мнимое благополучие и понимаем — нет и не может быть страшнее наказания для человека, который с юных лет заботился только о своем маленьком счастье, для которого мелкое, обывательское, личное заслонило окно в большой мир подлинных радостей и страстей. Героиня романа, человек незаурядный по сути своей, много пережив и передумав, начинает постепенно осознавать, в чем ее беда, но — увы! — как много упущено, как много не понято, сколько сделано неверных шагов. И все же она пытается найти в себе силы и мужество, чтобы выйти на путь поисков настоящего счастья. Так я понимаю замысел писателя и логику поведения его героини, ибо это логика жизни. CEPГEЙ БАРУЗДИН

В повести "49 часов 25 минут" рассказывается об аварии, случившейся на одном из забайкальских золотых приисков, и о героизме людей, попавших в критическую ситуацию

© "Смейтесь, джентльмены!", Херсон, 1991 г

В книгу вошли восемь рассказов А. Платонова: «Приключение», «Корова», «Цветок на земле», «Мусорный ветер», «Ветер-хлебопащец», «Кончина Копёнкина», «Ямская слобода» и «Среди народа»

Baltā gvarde Mihails Bulgakovs Romāns Veltīts Ļubovai Jevgeņjevnai Belozerskai

Если, проходя под старым дубом, ты захочешь подпрыгнуть и ухватиться за толстую ветку, не спеши исполнить свое желание: ведь и ты можешь оказаться в положении главного героя романа — Вранцова. Что это страшный кошмар или кошмарная явь? Неужели ему, Вранцову, предстоит теперь жить в образе Corvus corone — большого черного ворона? Отныне он в делах людских — незаинтересованное лицо. И за что это ему? Может быть для того, чтобы в теле птицы попробовать осознать, а правильно ли он жил, будучи человеком?

MIHAILS BULGAKOVS De Moljera kunga dzīve

Diaboliad by Mikhail Bulgakov Translated by K.M. Cook-Horujy

DIVPADSMIT KRĒSLU IĻJA I LFS un JEVGEŅIJS PETROVS LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA • RĪGA 1958 Sīs grāmatas uzrakstījuši cilvēki, kas mīl visu, ko mēs mīlam, un nīst visu, ko mēs nīstam, tās uzrakstījuši cilvēki, kas nešaubīgi ticēja gaišās, so­ciālistiskās pasaules uzvarai pār kroplo un iznīkstošo kapitālistisko pasauli. Bez tam šīs grāmatas uzrakstītas ļoti talantīgi un ar lielu humora izjūtu. Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs savu pirmo romānu uzrakstījuši pa vaka­riem, sēdēdami avīzes «Gudok» redakcijā, kur viņi tai laikā strādāja par lite­rārajiem līdzstrādniekiem vēstuļu, strādnieku korespondenču un feļetonu no­daļā. Viņu literārās darbības attīstības ceļš — no satiriskiem rakstiem avīzē «Gudok», kuros izmantoti ārkārtīgi plašie strādnieku korespondenču materiali, līdz romāniem «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš» un pēc tam līdz darbībai «Pravdā», kur viņi uzrakstījuši desmitiem lielisku feļetonu. Ilfs un Petrovs savu satīriskā talanta spēku, lai rakstītu ko rakstīdami, vienmēr vērsuši pret pagātnes paliekām, pret stulbumu, trulumu un mant­rausību

Посвящается Татьяне Михайловне Леоновой. Книга — раздумье о том, какое значение имеет для человека Родина. «То была ее первая любовь… однажды в безмятежном степном городке…»

Когда играющий тренер «Локомотива» выкинул рассказчика из юношеской футбольной школы, ему открылась прелесть лаун-тенниса. Его партнером на корте стал Владимир Осипович Роскин…

Maksims Gorkijs Manas universitātes (1923 g.) Stāsts aptver Gorkija dzīves posmu no 1884. gada vasaras līdz 1889. gada vasarai, kad viņš atkal atgriezās Ņižņijā. Kazaņā pavadītais laiks viņam pagājis smagā darbā, tā ka, pārāk nomocījies, viņš 1887. gadā gribējis pat nonāvēties. Uz Kazaņu posdamies, Gorkijs bija cerējis iestāties tur kādā skolā, bet no tā nekas nav iznācis; vienīgais ieguvums, ka Kazaņā viņš daudz ko mācījies, iepazīdamies ar progresivo inteliģenci, kas, organizējusies pulciņos, interesējās par marksismu, progresivo zinātni un literatūra, lasīja Lavrovu, Černiševski, A. Smitu, Marksa «Kapitālu» u. c. (tulkojusi E. Egle) «DARBA BALSS» e-grāmatu izdevniecība № 502 Riga, 2015 darbabalss.eu padomjugramata.ucoz.com ***

This hilarious, brilliantly inventive novel by the author of The Master and Margarita tells the story of a scroungy Moscow mongrel named Sharik. Thanks to the skills of a renowned Soviet scientist and the transplanted pituitary gland and testes of a petty criminal, Sharik is transformed into a lecherous, vulgar man who spouts Engels and inevitably finds his niche in the bureaucracy as the government official in charge of purging the city of cats. Bulgakov’s (The Master and Margarita) 1925 satire of the Russian Revolution and the utopian socialist vision of the ‘New Soviet Man’ tells of a surgeon who transplants human body parts into a dog, which results in the dog turning into an uncouth, narcissistic, and ill-mannered lout of a human being. British actor Roy McMillan (Bulldog Drummond) gives a spirited reading of this new translation of Bulgakov’s comic gem. After opening the book with a howl, he narrates the novel in an appropriately dispassionate manner, voicing the doctor as confidently arrogant, giving the dog a working-class (Cockney) accent, and also adeptly rendering the other characters. While likely to do best among those having some knowledge of Russian literature and the Soviet era, this title will appeal to any listener enjoying satirical fantasies, especially as read by McMillan. —Library Journal, Michael T. Fein, Central Virginia Comm. Coll. Lib., Lynchburg

The story exposes the ways of thinking promulgated by the Communist propaganda in 1920s and 1930s and throws in quite a few realistic facts of everyday Soviet life in those times

MIHAILS BULGAKOVS JAUNA ĀRSTA PIEZĪMES KRISTĪBAS AR PAGRIEZIENU

A book judged so dangerous in the Soviet Union that not only the manuscript but the ribbons on which it had been typed were confiscated by the state, Life and Fate is an epic tale of World War II and a profound reckoning with the dark forces that dominated the twentieth century. Interweaving a transfixing account of the battle of Stalingrad with the story of a single middle-class family, the Shaposhnikovs, scattered by fortune from Germany to Siberia, Vasily Grossman fashions an immense, intricately detailed tapestry depicting a time of almost unimaginable horror and even stranger hope. Life and Fate juxtaposes bedrooms and snipers' nests, scientific laboratories and the Gulag, taking us deep into the hearts and minds of characters ranging from a boy on his way to the gas chambers to Hitler and Stalin themselves. This novel of unsparing realism and visionary moral intensity is one of the supreme achievements of modern Russian literature

MIHAILS BULGAKOVS Liktenīgās olas Ārsts, žurnālists, dramaturgs, prozaiķis, 20. gadsimta krievu literatūras ikona Mihails Bulgakovs (1891-1940) visā pasaulē pazīstams kā romānu "Meistars un Margarita","Baltā gvarde", stāstu "Suņa sirds" un vairāku lugu autors. "Liktenīgās olas" (1924) ir groteska filozofiska antiutopija par sava laika dzīvi Padomju Savienībā. Spilgtos fantastikas elementus rosinājusi ne tikai "fantastiskā" pēcrevolūcijas realitāte, bet ari krievu vēlīnais ekspresionisms. МИХАИЛ БУЛГАКОВ Роковые яйца No krievu valodas tulkojusi Maija Kudapa Māksliniece Arta Ozola-Jaunarāja Vāka noformējumam izmantota Vasilija Kandinska glezna "Oveicast" Atbildīgā redaktore Mārīte Gulbe Zinātniskā redaktore Silviju Radzobe Literārās redaktores Valda Melgalve un Silvija Radzobe Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Brigita Šoriņa Maketētājs Ingus Feldmanis ISBN 9984-05-893-X © Apgāds "Jumava", izdevums latviešu valodā, 2005 © Maija Kudapa, tulkojums latviešu valoda © Silvija Radzobe, pēcvārds, 2005 © Arta Ozola-Jaunarāja, mākslinieciskais noformējums, 2005 © Vasilijs Kandinskis; AKKA/LAA, Rīga

Destinul lui Bulgakov pare guvernat de acelaşi amestec de satiră, fantastic şi tragism care e amprenta operei sale. Născut la Kiev în 1891, în familia unui profesor de teologie, studiază medicina, pe care o practică vreme de patru ani (1916-l920), pe front şi în spitale de provincie. Devine dependent de morfină, dar, cu ajutorul primei sale soţii, reuşeşte să învingă răul. în 1920 abandonează medicina pentru a se dedica scrisului. Intră în lumea teatrului, iar piesa Zilele Turbinilor, dramatizarea romanului Garda Albă, are mare succes, fiind considerată un Pescăruş al noii generaţii de dramaturgi. Simpatia evidentă pentru ofiţerii Albi face ca piesa să fie interzisă, dar (paradoxal!) e, în acelaşi timp, piesa preferată a lui Stalin. Din 1929 nu i se mai publică nici o carte şi nu i se mai joacă nici o piesă. Trăind la limita supravieţuirii, Bulgakov se vede silit să-i trimită dictatorului o petiţie, apoi, într-o scrisoare adresată guvernului sovietic, să vorbească despre dezechilibrul psihic la care e expus un creator a cărui existenţă este ameninţată. Scrisoarea rămîne celebră atît ca model al disidenţei asumate, cît şi prin efectele ei neaşteptate. Trei săptămîni mai tîrziu primeşte un telefon bizar direct de la Stalin, în urma căruia, deşi Bulgakov crede că a fost victima unei farse, este reangajat la teatru. Scrierile lui rămîn însă nepublicate. în ultimul deceniu al vieţii scrie cu frenezie, temîndu-se că nu va termina romanul Maestrul şi Margareta. Ultimele corecturi le face în 1940, pe patul de moarte, orb, dictînd soţiei sale, Maria Sergheevna, care este, de altminteri, chiar modelul Margaretei

Napomena uz prijevod Roman Majstor i Margarita pojavio se u hrvatskom prijevodu 1969. godine u «Naprijedovu» izdanju. Bio je to prijevod teksta objavljenog u časopisu «Moskva» godine 1966, u kojemu su, kako je ustanovljeno, izvršena neka kraćenja autorove posljednje redakcije rukopisa. Ovaj je prijevod romana priređen i dopunjen prema izvorniku koji je objavljen u knjizi: Mihail Bulgakov, Romanv. Hudožestvennaja literatura, Moskva 1973, jamačno najpouzdanijoj redakciji Bulgakovljeva rukopisa. V. F

MIHAILS BULGAKOVS MEISTARS UN MARGARITA GADSIMTA ROMĀNS No krievu valodas tulkojis  Ojārs Vācietis APGĀDS pateicas par atbalstu grāmatu izdošanā: a/s «LATVIJAS BALZAMS» c «TURĪBA» LATVIJAS KRĀJ BANKAI LATVIJAS UNIVERSĀLAJAI BANKAI Vāka noformējumam izmantota Maijas Tabakas glezna «Margaritas mantojums» Ināras Zāberes grafiskais noformējums  -Jumava-, 1996 "MANUSKRIPTI NEDEG" - RAKSTĪJA MIHAILS BULGAKOVS, AR VISU SAVU DAIĻRADI APSTIPRINĀDAMS ŠO AKSIOMU. "MANUSKRIPTI NEDEG" - LAI KVĒLO MŪSU SIRDIS UN SMADZENĒS, LAI IR MŪSU BAUSLIS, SĒŽOTIES PIE PAPĪRA LAPAS. KLAVIERĒM, ŅEMOT ROKĀ OTU, KĀPJOT UZ SKATUVES VAI STĀJOTIES KINOKAMERAS PRIEKŠĀ. OJĀRS VĀCIETIS (NO KRĀJUMA "AR PŪCES SPALVU") Šī GRĀMATA MĀKSLĀ UN KINO BIEŽI TIEK UZTVERTA UN PASNIEGTA KĀ PARUPJA GROTESKA. SAVĀ GLEZNĀ CENTOS PARĀDĪT "MEISTARA UN MARGARITAS" IEKŠĒJO SMALKUMU UN NOTIEKOŠĀ MŪŽĪGUMU. VOLANDS VIDUSLAIKU ALĶĪMIĶA TĒRPĀ - NOGAIDOŠS UN MAZLIET NEVARĪGS, BET VIŅA POZA LIECINA PAR SLĒPTIEM DRAUDIEM… UN MARGARITA - MŪS­DIENU SIEVIETE, KAS LABI APZINĀS ŠO DRAUDU NOZĪMĪGUMU… MAIJA TABAKA BULGAKOVS ĻOTI MĪLĒJA JOKUS, IZDOMU UN DAŽĀDAS MISTIFIKĀCIJAS. TAS VISS VIŅAM PADEVĀS VIEGLI UN BRĪVI, UN IEROSMEI NODERĒJA JEBKURŠ IEGANSTS. TĀ IZPAUDĀS IZŠĶĒRDĪGĀ APDĀVINĀTĪBA, IZTĒLES SPĒKS, IMPROVIZĀCIJA, TALANTS. TAČU ŠAJĀS BULGAKOVA ĪPATNĪBĀS NEBIJA NEKĀ, KAS ATTĀLINĀTU VIŅU NO REĀLĀS DZĪVES. TAISNI OTRĀDI, KLAUSOTIES BULGAKOVU, KĻUVA SKAIDRS, KA VIŅA SPOŽĀ IZDOMA, BRĪVĀ DZĪVES INTERPRETĀCIJA IR VIENA NO Šī PAŠA DZĪVES SPĒKA, REALITĀTES IZPAUSMĒM. KONSTANTĪNS PAUSTOVSKIS (NO KRĀJUMA "VIENATNĒ AR RUDENI")

Savo sandara romanas nevienalypis ir daugiaplanis, jame paraleliai vystomos 2 siužetinės linijos: pirmoji yra apie Šėtono apsilankymą trisdešimtųjų metų Maskvoje, o antrojoje aprašoma Jėzaus Kristaus nukryžiavimo istorija. Šie du siužetai kūrinyje yra išmoningai supinti viską atmiešiant šėtonišku grotesku, biblijine epika ir niūria sovietine satyra. O visoje šioje fantasmagorijoje subtiliai skleidžiasi keistoka, jokiam laikui ir jėgai nepavaldi Meistro ir Margaritos meilė

Bulgakov začal na knize pracovat v roce 1928. První verze nesly názvy Černý mág (Черный маг), Inženýrovo kopyto (Копыто инженера), Žonglér s kopytem (Жонглер с копытом) či Veliarův syn (Сын Велиара). Rukopis byl připravován pro vydavatelství Nědra a jeho první verze byla (po zákazu hry Kabala pobožnůstkářů — Кабала святош) autorem spálena 18. března 1930. Dochoval se autorův dopis, datovaný 28. dubna 1930 a adresovaný vládě, v němž autor doslovně píše „… osobně, vlastníma rukama jsem v kamnech spálil všechny koncepty románu o ďáblovi.“ (Motiv pálení díla se objevuje i v knize samotné.) Práci nad románem Bulgakov obnovil již v roce 1931. Ve druhé verzi se objevuje postava Markéty a Mistra a román získává definitivní název Mistr a Markétka (Мастер и Маргарита). V pořadí druhá verze byla dokončena v roce 1936. Dílo v této podobě již obsahovalo větší část zápletky i všechny důležité pasáže. V roce 1937 Bulgakov román ještě jednou zredigoval a do názvu doplnil podtitul Fantastický román. Začišťováním a slohovým pilováním textu (za pomoci své ženy) se zabýval téměř až do své smrti — poslední úpravy rukopisu jsou datovány 13. února 1940 (necelý měsíc před Bulgakovovou smrtí). Román je tak fabulačně završen. Bulgakovova žena však pokračovala v redikci románu až do roku 1941. Některé ze zbývajících a Bulgakovem i jeho ženou nepostřehnutých rozporů jsou přesto předmětem kvízových otázek znalců autorova díla (Mistr je např. v Kapitole třinácté hladce oholen, zato v Kapitole čtyřiadvacáté — dějově následující za několik hodin — má dlouhou bradku). Cenzurovaná verze (12 % textu vynecháno, ještě větší část pozměněna) byla poprvé publikována až v roce 1966 v časopise Moskva (ročník 1966, č. 11 a ročník 1967, č. 1). Text odstraněných a upravených částí vyšel samizdatově a byl doplněn o údaje nezbytné ke kompletnímu nahrazení originální verze. V roce 1967 nakladatelství Posev (ve Frankfurtu) vydalo kompletní verzi (právě díky samizdatovým doplňkům). Rusko se prvního necenzurovaného znění dočkalo až v roce 1973, kdy v nakladatelství Chudožestvenaja Litěratura (Художественая Литература) vyšla verze opírající se o rukopisy sepsané do začátku roku 1940. Toto znění bylo považováno za kanonické až do roku 1989, kdy byla za pomoci redaktorky Lydie Janovské vydána verze respektující veškeré existující rukopisy

MIHAILS BULGAKOVS JAUNĀ ĀRSTA PIEZĪMES PAZUDUSĪ ACS

MIHAILS BULGAKOVS STĀSTI PSALMS

MIHAILS BULGAKOVS JAUNĀ ĀRSTA PIEZĪMES PUTENIS

MIHAILS BULGAKOVS Teātra romāns ( KADA NELAIĶA PIEZĪMES )

This collection of Platonov’s short fiction brings together seven works drawn from the whole of his career. It includes the harrowing novella Dzahn (“Soul”), in which a young man returns to his Asian birthplace to find his people deprived not only of food and dwelling, but of memory and speech, and “The Potudan River,” Platonov’s most celebrated story

The Russian engineer Pyotr Garin is sought because of his invention of the hyperboloid heat ray. A double of him is found murdered in the dacha he was using as a laboratory and others seek to either kill or buy his idea as he flees from Paris to London, hiding in secret locations... This is a story of an attempt to use a remarkable invention to establish the absolute power of one man throughout the world. Garin, inventor of a powerful death ray, also aims at subjugating the majority of the world's population by means of a "little operation" to their brains which will make slaves of them, willing to work, like beasts of burden, for their food alone, so that the chosen few, the "patricians," might live a life of pleasure. The scheme is countered by the champions of the common people, two bold fighters - young Gusev and the fearless Shelga

Translated from the Russian by MICHAEL GLENNY with an epilogue by Viktor Nekrasov Copyright © 1971 by McGraw-Hill Book Company. Library of Congress Catalogue Card Number: 70-140252 08844 Printed in Great Britain

Two Captains is one of the most renowned novel of the Russian writer Veniamin Kaverin. The plot spans from 1912 to 1944. The real prototype for Captain Tatarinov was Lieutenant Georgii Brusilov, who in 1912 organized a privately funded expedition seeking a west-to-east Northern sea route. The steamship "St. Anna," specially built for the expedition, left Petersburg on 28 July 1912. Near the shores of Yamal peninsula it was seized by ice and carried in the ice drift to the north of the Kara Sea. The expedition survived two hard winters. Of the 14 people who left the stranded steamship in 1914, only two made it to one of the islands of Frants-Joseph Land and were spotted and taken aboard "St. Foka", the ship of the expedition of G.Y.Sedov. The ship log they had kept with them contained the most important of the scientific data, after the study of which Sedov's expedition found the previously unknown island in the Kara Sea, Vize Island. The ultimate fate of "St.Anna" and its remaining crew is still unknown. In 1946 his novel Two Captains became the winner of the USSR State Literature Award

MIHAILS BULGAKOVS JAUNA ĀRSTA PIEZĪMES TĒRAUDA RĪKLE

Jānis Niedre Veterāns «Veterāns» — viens no Pētera Stučkas pseidonīmiem. Trāpīgs, simbolisks pseidonīms, jo Pēteris Stučka ir veterāns latviešu progresīvajā un marksistiskajā žurnālistikā un literatūrā. Viņš ir pionieris un veterāns Latvijas revolucionārajā kustībā, viens no Latvijas marksistiski ļeņiniskās partijas dibinātājiem un tās ilggadējiem vadītājiem. Pēteris Stučka vadīja Latvijas darba tautas cīņu par atbrīvošanos no muižniekiem, kapitālistu un ārzemju imperiālistu varas. Viņš bija viens no tuvākajiem Ļeņina cīņu un darba biedriem, viens no aktīvākajiem Ļeņina ideju iedzīvinātā]iem. Pēteris Stučka ir Padomju Latvijas valdības pirmais priekšsēdētājs, sociālistiskās Padomju Savienības valdības loceklis un ievērojams starptautiskās revolucionārās strādnieku kustības darbinieks. Izdevniecība «Liesma», Rīgā, 1965. g. *** «DARBA BALSS» e-grāmatu izdevniecība № 506 Rīga, 2016 darbabalss.eu padomjugramata.ucoz.com ***

Hace unos días terminé de leer una de las grandes novelas del siglo XIX. Pero hay libros de los que no se puede decir “terminé de leerlo”, y probablemente ésa sea la prueba de su grandeza: aunque la haya terminado sigo, de diferentes modos, queriendo, sin querer, leyendo esa novela. Vasili Grossman fue, durante un tiempo, algo así como un héroe de la Unión Soviética. Había nacido en 1905 y en Berdichev, Ucrania, en una familia judía acomodada; la revolución lo entusiasmó desde el principio y decidió estudiar ingeniería porque, en esos días, el camarada Lenin decía que el comunismo era el poder soviético más la electricidad. Pero empezó a escribir desde muy joven y, a sus 30, publicó sus primeros cuentos; en 1936, mientras el camarada Stalin mataba a millones de comunistas con sus purgas, Grossman fue aceptado en la oficialísima Unión de Escritores, con todos sus privilegios, y abandonó la ingeniería. Al año siguiente su esposa Olga fue detenida por “no haber denunciado las actividades antisoviéticas” de su primer marido, el poeta Boris Guber. Desesperado, Grossman mandó una carta al jefe del servicio secreto, pidiendo su liberación: “Todo lo que poseo -mi educación, mi éxito como escritor, el alto privilegio de compartir mis pensamientos y mis sentimientos con los lectores soviéticos- se lo debo al gobierno soviético”. Para su propia sorpresa, su mujer fue liberada unos meses más tarde. En 1941, la alianza entre Stalin y Hitler se rompió y los alemanes invadieron Rusia. Grossman fue exceptuado del servicio militar, pero pidió ir al frente como corresponsal: sus crónicas de guerra, publicadas en el diario del ejército soviético, Estrella Roja, lo hicieron popular y respetado. Grossman acompañó a las tropas rusas que liberaron el campo de Treblinka y fue uno de los primeros en escribir sobre el holocausto nazi. Buscaba, entre otras cosas, rastros de su madre, deportada y gaseada; sus artículos sirvieron como pruebas en los juicios de Nüremberg. Cuando la guerra terminó su vida era, dentro de lo posible, desahogada; hay distintas versiones sobre por qué decidió tirar todo por la borda. Quizás haya sido la decantación de lo que había visto y vivido en la Gran Guerra o, más probablemente, la ola de antisemitismo lanzada entonces por el Kremlin. Lo cierto es que, en algún momento, Grossman empezó a escribir una novela que contaría esos años y que pensó llamar, sin el menor pudor, Vida y Destino. Cuando la terminó, en 1960, Grosmann la mandó, como debía, al comité de censura. No tenía grandes expectativas pero era el único modo de llegar, eventualmente, a publicarla. La censura no sólo la vetó; poco después su departamento fue asaltado por un comando KGB que se llevó todas las copias e incluso, por si acaso, los carbónicos y las cintas de la máquina de escribir. Un jefe del Politburó, Mikhail Suslov, le dijo que su novela no se publicaría en trescientos años: “¿Por qué tendríamos que agregar su libro a las bombas atómicas que nuestros enemigos preparan contra nosotros? ¿Por qué tendríamos que iniciar una discusión sobre la necesidad de la Unión Soviética?”. En esos días todavía había gente que creía en la literatura. Vasili Grossman se murió en 1964, a sus 58, marginado, humillado, de un cáncer de estómago. Quince años más tarde un amigo consiguió sacar a Suiza un borrador de la novela, y al tiempo se publicó en inglés y francés; la traducción española apareció el año pasado. Vida y destino es, insisto, una de las grandes novelas del siglo XIX. Digo: una novela de cuando las novelas creían que podían -que debían- contar el mundo sin pudor, sin ninguna modestia. Algunos la comparan con Guerra y Paz: yo estoy de acuerdo. Vida y destino es un fresco espeluznante de los desastres de la guerra y de la vida bajo el poder de un Estado total: los días en el frente de Stalingrado donde cada cual sigue su pequeño camino personal bajo las bombas, las agachadas de los funcionarios que obedecen por miedo o por codicia, la carta estremecedora de una vieja judía a punto de viajar al exterminio, las noches en un gulag soviético y en un campo alemán, las muertes heroicas, las muertes tontas, las muertes olvidadas, las traiciones, las peleas de un científico ruso con sus colegas y con su conciencia, las matanzas de campesinos durante la colectivización de la agricultura, los amores y desamores donde también tercia la mano del Estado, las semejanzas entre el sistema nazi y el soviético, las reflexiones sobre la sucesión de Lenin por Stalin, la caída de un comunista detenido y torturado sin saber por qué, los grandes odios, las pequeñas miserias, contadas con un aliento extraordinario, sin miedo de la desmesura. Y con un objetivo: se ve -se lee todo el tiempo- que Grossman escribió esta novela como quien prepara meticulosamente la bomba suicida, con la conciencia de que le costaría la vida o algo así pero que, de algún modo, le valdría la pena. Una novela, digo, del siglo XIX: de cuando las novelas creían que debían y podían. Después, a principios del veinte, la vanguardia se cargó aquella forma ingenua, desmesurada de poner en escena “lo real” para cambiarlo, y buscó en la experimentación sobre sí misma su sentido. Hasta que, en los setentas, ochentas, esa idea chocó contra sus límites y no quedó ni lo uno ni lo otro: ni contar para cambiar el mundo ni para buscar nuevas maneras. Me da envidia el camarada Grossman, que sabía para qué escribía. Ahora no sabemos: me parece que casi siempre no sabemos. Ya no sabemos dónde está el coraje de un texto, dónde su necesidad. En general, creo, escribimos para escribir. Porque es interesante, simpático, satisfactorio incluso, porque no está mal ser escritor, porque se gana algo de plata y un poco de respeto, un par de viajes, la admiración de algunos. Por eso, supongo, escribimos cositas. Por eso, supongo, las librerías están llenas de libros que no dicen nada, que se olvidan en un par de meses, que dan exactamente igual. Me da envidia, mucha envidia Vasili Grossman, canceroso, olvidado, convencido quizá de que su esfuerzo había valido todas esas penas: que si tenía una vida debía hacerla un destino y que ese destino, extrañamente, era una novela. Por Martín Caparrós (01/08/08)

ZELTA TEĻŠ I. I l f s, J. P e t r o v s NO AUTORIEM Parasti sakarā ar mūsu sabiedriskoto literāro saimniecību pie mums griežas ar pilnīgi pamatotiem, bet visai vienveidīgiem jautājumiem: «Kā tad jūs rakstāt divatā?» Sākumā mēs cītīgi atbildējām, iedziļinoties sīkumos, izstāstī­jām pat par lielo strīdu, kas izcēlās aiz sekojoša iemesla: vai no­galināt romana «Divpadsmit krēsli» varoni Ostapu Benderu vai atstāt dzīvu. Neaizmirsām atgādināt, ka varoņa likteni izšķīrām ar lozēšanu. Cukura traukā ielikām divus papīrīšus, uz viena no tiem ar trīcošu roku bija uzvilkts miroņa galvaskauss un divi sakrustoti stilba kauli. Izvilkām galvaskausu — un pēc pusstun­das lielais kombinators pārstāja eksistēt. Viņa dzīvību izdzēsa bārdas nazis. Vēlāk mēs vairs neatbildējām tik izsmeļoši. Par strīdu vairs nestāstījām. Vēl pēc kāda laika pārtraucām izklāstīt sīkumus. Un pēdīgi jau atbildējām bez kādas iedvesmas: —   Kā mēs rakstām divatā? Nu tāpat vien rakstām. Kā brāļi Gonkuri. Edmunds skraida pa redakcijām, bet Žils apsargā ma­nuskriptu, lai paziņas nenozog. Un pēkšņi jautājumu vienveidība pārtrūka. —   Sakiet, — jautāja kāds bargs pilsonis, viens no tiem, kas padomju varu atzina nedaudz vēlāk nekā Anglija un mazliet ag­rāk nekā Grieķija, — sakiet: kāpēc jūs rakstāt tā, ka jāsmejas? Kas tie par jokiem rekonstrukcijas periodā? Kas ar jums no­tiek — vai prātā esat jukuši, vai? Pēc tam viņš ilgi un dusmīgi mūs pārliecināja, ka smiekli pašreiz ir kaitīgi. —   Smieties ir grēks! — viņš teica. — Jā, smieties nedrīkst! Un smaidīt nedrīkst! Kad es redzu šo jauno dzīvi, šos sasniegu­mus, man negribas smaidīt, man gribas skaitīt lūgšanas! —   Bet mēs taču nesmejamies vienkārši tāpat, — mēs iebildām. — Mūsu mērķis — satira tieši par tiem cilvēkiem, kuri ne­saprot rekonstrukcijas periodu. —   Satira nevar būt smieklīga, — sacīja bargais biedrs un, paķēris zem rokas kādu baptistu — sīkamatnieku, kuru noturēja par simtprocentīgu proletārieti, aizveda pie sevis mājās. Aizveda, lai garlaicīgi aprakstītu, aizveda, lai iepītu sešsējumu romānā ar nosaukumu «Nost izsūcējus, liekēžus!». Viss šeit sacītais nav izdomājums. Izdomāt varētu ari smiek­līgāk. Dodiet tādam pilsonim pātarniekam vaļu, un viņš uzliks pa- randžu pat vīriešiem, bet pats no rīta pūtīs ar trompeti himnas un psalmus, domādams, ka tieši tādā veidā vajag palīdzēt celt sociālismu. Un visu laiku, kamēr mēs sacerējām «Zelta teļu», mums acu priekšā rēgojās bargā pilsoņa vaigs. —   Bet ja nu šī nodaļa iznāk tāda, ka jāsmejas? Ko sacīs bargais pilsonis? Un galu galā mēs nolēmām: a)   romānu uzrakstīt iespējami jautrāku, b)   ja bargais pilsonis atkal paziņos, ka satira nedrīkst būt tāda, ka jāsmejas, — lūgt republikas prokuroru, lai sauc šo pil­soni pie kriminālatbildības pēc panta, kurā paredzēts sods par ielaušanos aiz prāta stulbuma. I. I l f s, J. P e t r o v s