Ērihs Marija Remarks Lisabonas nakts Romāns „Lisabonas nakts” ir stāsts stāstā. Darbība risinās Lisabonā 2.pasaules kara laikā, kad liela daļa emigrantu no Eiropas, cenzdamies aizbēgt no kara un visām no tā izrietošajām sekām, mēģina nokļūt Amerikā- „apsolītajā zemē”. Šādu motīvu vadīts Lisabonā ir nokļuvis ar romāna galvenais varonis Jozefs Švarcs. Tomēr pēdējā brīdī liktenis izspīlī ļaunu joku- nomirst viņa sieva- un tādēļ braucienam uz Ameriku jēga zūd. Uz ielas Švarcs satiek kādu citu emigrantu un nolemj tam atdot amerikāņu vīzas, pases un uzturēšanās atļaujas, pretī prasot tikai uzklausīt viņa likteņstāstu. Švarcs stāsta par to, kā ticis ievietots koncentrācijas nometnē, no kuras izbēdzis, lai nelegāli atgrieztos Vācijā pie sievas Helēnes. Satikusi Švarcu, arī viņa nolemj atstāt Vāciju, jo nespēj izturēt savas ģimenes kontroli un vēlas aizbēgt no ikdienības. No vācu valodas tulkojusi Elza Sudmale Rīga „Liesma” 1984 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Francis K. Veiskopfs Lisija jeb kārdinājums Romāns F. K. Veiskopfa romāns "Lisija" jeb (pazīstams arī kā "Kārdinājums") uzrakstīts neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma. Darbība risinās Berlīnē, pēdējos mierīgajos gados pirms kara, kas palicis atmiņā kā briesmīgās 20. gs. 30. gadu ekonomiskās krīzes laiks, kas nežēlīgi sagrāva neskaitāmu cilvēku dzīves. Romāna galveno varoni, ļoti pievilcīgo un dzīvespriecīgo Elizabeti Šrēderi, kuru draugi pazīst kā "Lisiju", pirmo reizi satiekam viņas darbavietā lielā iepirkšanās centrā, kur viņa pārdod klientiem dārgas cigaretes. Viņa ir pilnīgi apmierināta ar savu dzīvi un plāno nākotni, tāpat kā viņas līgavainis Alfrēds Fromeijers, cienījama uzņēmuma darbinieks. Jaunais pāris kredītā jau iegādājies skaistas mēbeles savam nākamajam dzīvoklim un atmaksājis daļu parāda, bet diemžēl tieši šajā dienā viņiem sākās lielas nepatikšanas... Izdevniecība «Liesma» Rīgā 1973 A( Vācu) Ve 243 r. C. Weiskopf LISSY oder die Versuchung Roman Dietz Verlag Berlin 1960 No vācu valodas tulkojusi Hildegarde Grinberga Mākslinieks Arnolds Krēsliņš Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Yandex – GRĀMATAS - https://disk.yandex.ru/d/2JO3dvhReBIF-A ©Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1973

Stendāls Lisjēns Levēns Romāns Ievērojamā franču rakstnieka (1793—1812) romāna darbība notiek Jūlija monarhijas laikā — revolucionārās Francijas pārejas laikmetā uz pēcrevolūcijas Franciju, kur nostiprinās naudas un biržas vara. Politiskā satīra un skaudri tvertas laikmeta ainas mijas ar romantiskas mīlestības lolojumu, ar šo jūtu smalku analīzi.   Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis No franču valodas tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja  Tulkojums latviešu valoda, noformējums, izdevniecība «Zvaigzne», 1969 Mākslinieks Māris Ozoliņš Stendāls Lisjēns Levēns: Romāns /No franču vai. lulk. S. Jaunarāja; L. Andrejeva piev.; S. Lieļajevas, M. Tolmačeva piezī­mes; Maksl.M. Ozoliņš.- li: Zvaigzne, 1989—527 lpp.:ģīm. Šis darbs uzrakstīts vienkārši un bez viltus, nemēģinot dot jelkādus mājienus, pat pūloties no tiem izvairīties. Taču autors ir pārliecināts, ka, izņemot varoņu kaislību attēlojumu, romānam jābūt spogulim.* Ja policija šī romāna publicēšanu uzskata par bīstamu, pagaidīsim desmit gadu. 1836. gada 2. augustā Rasīns bijis gļēvs un blēdīgs liekulis, jo attēlojis Neronu, tāpat kā Ričardsons, šis puritāniskais un skaudīgais iespiedējs, neapšaubāmi bijis apbrīnojams siržu lauzējs: viņš radījis Lovelasu.* Tas, kurš sarakstījis romānu, ko taisāties lasīt, ak, labvēlīgo lasītāj, ir republikā­nis, kas apbrīno Robespjēru un Kulonu. Taču reizē viņš dedzīgi vēlas dinastijas vecākā zara atgriešanos un Luija XIX valdīšanu. Izdevējs apgalvoja, ka man piedēvēšot visus šos jaukumus — nevis aiz ļaunprātī­bas, bet tālab, ka XIX gadsimta franči lasot tik maz iedziļinās. Tādus viņus padarījušas avīzes. Tiklīdz romānists, pirms apliecina simpātijas saviem varoņiem, atzīstas, ka tēlo mūslaiku sabiedrības paražas, lasītājs sev jautā: «Pie kādas partijas šis cilvēks pieder?» Atbildu: «Autors ir tikai mērens 1830. gada hartas piekritējs.»* Tāpēc viņš iedrošinājies līdz pēdējam sīkumam patiesīgi atveidot republikāņu sarunas un leģitīmistu sarunas, neapvellot abas pretējās partijas ar lielāku bezjēdzību nekā tā, kāda tām īstenībā raksturīga, un neradot karikatūras — tas būtu bistams paņēmiens, jo tad ikvienas partijas piederīgais uzskatītu autoru par pretējās partijas fanātisku piekritēju. Autors ne par kādiem pasaules labumiem nebūtu ar mieru dzīvot demokrātijā, kāda nodibināta Amerikā* tāpēc vien, ka viņš labprātāk meklē iekšlietu ministra vēlību, nekā tiecas pēc stūra bodītes īpašnieka vēlības. Patiesībā vissmieklīgākie no pretējām partijām ir tieši tie, kuri palikuši pēdējā vietā. Un vai gan nav bēdīgs laiks, kad visparastākā romāna izdevējs neatlaidīgi pieprasa autoram šādu priekšvārdu. Ak, cik daudz jaukāk būtu bijis piedzimt divarpus gadsimtu agrāk, Anrī IV valdīšanas laikā, 1600. gadāl Vecums ir kārtības draugs un baidās no it visa. Mūsu 1600. gadā dzimušais varonis būtu viegli pielāgojies Luija XIV cildenajam despotismam un valdībai, ko tik lieliski tēlo hercoga de Sensiinona* nelokāmais ģēnijs. Viņš bija patiess, bet viņu sauca par ļaunu. Vai gadījumā, jfr šī nenozīmīgā romāna autors būtu spējis piekļūt patiesībai, viņš saņemtu tādus, pašus pārmetumus? Viņš ir darījis visu iespējamo, lai tie nekādā ziņā nebūtu pelnīti. Tēlojot personāžu, viņš ļāvies mākslas jaukajām ilūzijām un viņa dvēsele bijusi tālu no naida postīgajām domām. Ja vajadzētu izvēlēties starp diviem cilvēkiem, no kuriem viens būtu galējs republikānis, bet otrs — galējs leģitīinists, autora slepenās simpātijas iemantotu patīkamākais no viņiem. Kopumā leģitīmistain būtu labākas manieres un viņš zinātu vairāk smieklīgu anekdošu; republikānim būtu dedzīgāka sirds un uzvedībā viņš būtu vienkāršāks un jauneklīgāks. Novērtējis šīs pretējās īpašības, autors, kā viņš jau teica, dotu priekšroku patīkamākajam no abiem, un viņu politiskajiem uzskatiem šajā vērtējumā nebūtu nekādas nozīmes. Reiz dzīvoja cilvēks, kas saslima ar drudzi un iedzēra hinīnu. Vēl turēdams glāzi roka un zāļu rūgtuma dēļ viebdamies, viņš pameta skatienu spogulī un ieraudzīja, ka ir ne tikai bāls, bet pat zaļgans. Viņš uzreiz nolika glāzi un piesteidzās pie spoguļa, lai to sadauzītu. Varbūt tads pats liktenis piemeklēs šos sējumus. Sev par nelaimi, tie nevēsta par to, kas noticis pirms gadsimta, varoņi ir mūsdienu cilvēki, manuprāt, viņi pi [1] diviem vai trim gadiem vēl bija dzīvi. Un vai autors vainīgs, ja vieni ir pārliecināti leģitīmisti, bet otri runā kā republikāņi? Vai autoram neatliek vienīgi būt reizē leģitīmistam un republikānim? Taisnību sakot, kad nu autors būtu spiests izteikt tik nopietnu atzīšanos, viņš ļaunākajā gadījuma paziņotu, ka justos ļoti nelaimīgs, ja vajadzētu pakļauties Ņujorkas valdībai. Viņam labāk patīk meklēt Gizo kunga nekā sava kurpnieka labvēlību.* Deviņpadsmitajā gad­simtā demokrātija neizbēgami noved pie viduvēju, prātīgu un, literāri izsakoties, aprobežotu un banālu cilvēku valdīšanas literatūrā. 1836. gada 21. oktobri Reiz Parīzē dzīvoja ģimene, kurai tās galva bija iedvesis vulgāras idejas, un tas bija ne likai gudrs cilvēks, bet arī zināja, ko grib. Lords Bairons* Labvēlīgo lasītāj, ieklausieties, kā es jūs nosaucu. īstenībā, ja neesat labvēlīgs, gatavs ar laipnību uzņemt manus vārdus un vērot, kā rīkojas nopietnās personas, kuras jums tēloju, ja neesat ar mieru piedot autoram gan svinīga cildenuma*, gan tikumisku mērķu trūkumu utt., uti., neiesaku turpināt lasīšanu. Šis stāsts rakstīts, paturot prātā nelielo skaitu lasītāju, kurus nekad neesmu redzējis un nekad neredzēšu, un tas mani ļoti skumdina: es tik labprāt pavadītu vakarus kopā ar viņiem! Cerībā, ka šie lasītāji mani sapratīs, es, atzīstos, neesmu spiests glaimot ļaunvēlīgai kritikai. Lai es spētu būt galants, akadēmisks, daiļrunīgs utt., būtu nepieciešams talants, kāda man nav, tam vēl vajadzētu pievienot simt piecdesmit lappušu perifrāžu, un ari šīs simt piecdesmit lappuses būtu patikušas vienīgi nopietnajiem vīriem, kuru sūtība ir ienīst tādus rakstniekus kā es, kas stādos jums priekšā dziļā padevībā. Šīs cienījamās personas ir pietiekami gandējušas manu likteni reālajā dzīvē, lai es varētu paciest, ka tās sabojā man prieku, kad rakstu Zilajai bibliotēkai*. Palieciet sveiks, draudzīgo lasītāj, un padomājiet, kā nodzīvot mūžu bez naida un bailēm. Čivitavekijā 1837. gadā

Zbiór zawiera 18 opowiadań o następujących tytułach: Ekstrapolowany koniec świata; Druga strona lustra; Towarzysz podróży; Źle o nieobecnych; Satelita; Kolejność umierania; Śmierć Karola; List pożegnalny; Inspekcja; Pigułka bezpieczeństwa; Błąd pilota; Śmieszna sprawa; Adaptacja; Pełnia bytu; Wyższe racje; Utopia; Chrzest bojowy; Wyjątkowo trudny teren. A ponadto: Janusz Zajdel o sobie (napisane w kwietniu 1981 r., czyli 4 lata przed śmiercią); fragmenty "Drugiego spojrzenia na planetę Ksi"; kilka konspektów powieści napisanych i nienapisanych; wspomnienie M. Parowskiego o Januszu oraz bibliografię twórczości J. Zajdla

Teresa, znana dziennikarka, podczas wakacji na Cape Code znajduje na plaży butelkę, a w niej wzruszający list miłosny napisany do zmarłej żony przez mężczyznę o imieniu Garett. Przejęta do głębi wymową listu, pragnie poznać człowieka, który potrafi tak mocno i wiernie kochać. Spotkanie tych dwojga zaowocuje wielką miłością. Autor o książce: "Uważam 'List w butelce' za historię bardzo osobistą. Źródłem inspiracji były losy mojego ojca, kompletnie zdruzgotanego po śmierci mojej matki. 'List w butelce' stanowi studium konfliktu uczuciowego, jaki przeżywał ojciec, a mianowicie czy można zakochać się ponownie po utracie prawdziwej miłości" "List w butelce" to kolejna powieść Nicholasa Sparksa, która zastała przeniesiona na ekran. W filmie zagrali m. in. Kevin Costner, Robin Wright Penn i Paul Newman. Zanim zabierzecie się do lektury polecam uzbroić się w chusteczki higieniczne. Najlepiej całą paczkę. Dlaczego? Bo "List" jest smutną książką, jak większość autorstwa Sparksa z resztą. Ale warto przeczytać, zwłaszcza, jeżeli lubicie czytać o morzu, bo nie bez powodu Garett wysyłał listy w butelkach. Miał własny jacht i na nim właśnie narodziła się miłość Garetta i Teresy. Główną i w zasadzie jedyną inicjatorką ich spotkania była Teresa, gdyż bardzo chciała poznać autora pięknych listów, które miała okazję przeczytać. Jeden znalazła sama, przeczytała go i napisała o nim artykuł do gazety, w której pracowała. Zapragnęła odnaleźć mężczyznę, który potrafi tak pięknie pisać o swoich uczuciach. Gdy jej poszukiwania nie przyniosły żadnego efektu i chciała się poddać jedna z jej czytelniczek, przysłała jej kolejny, który znalazła nad brzegiem morza. To dało Teresie siłę, by szukać dalej. Wykorzystała wszystkie możliwe środki, nawet książkę telefoniczną, aby odszukać tego mężczyznę i móc z nim chwilę porozmawiać. Nie przypuszczała, że odnajdzie miłość swego życia. Niestety, szczęście nie trwa wiecznie. Garett w końcu dowiedział się, że Teresa czytała jego listy i pisała o tym artykuły. To, że mu o tym nie powiedziała, potraktował bardzo poważnie. W jakiś sposób zapewne poczuł się zdradzony tym, że kobieta zainicjowała ich spotkanie, już coś o nim wiedziała, podczas, gdy on musiał poznawać ją od podstaw. I tak kończy się szczęście. Głupio, nieprawdaż? To jeszcze nie koniec książki. Gdyby tak właśnie było, nie dowiedzielibyście się o tym. Zdarzy się coś, co jeszcze bardziej zachwieje życiem Teresy

Una historia de secretos y mentiras que atraviesa cuatro generaciones. Tras los atentados del 11 de septiembre, la detective V.I. Warshawski acepta un extraño encargo de uno de sus clientes más importantes: debe vigilar la antigua mansión de su madre, pues la anciana está segura de ver luces en ella. En medio de la noche, la investigadora encuentra en los jardines de la casa el cadáver de un periodista negro. Al ver que la policía está más que dispuesta a dar carpetazo al asunto, la familia del difunto contrata los servicios de Warshawski para que les ayude a limpiar su buen nombre. De este modo, la detective se irá enredando en una tela de araña hecha de lujuria, dinero mal adquirido, secretos ocultos y poder que se remonta a la época de la “caza de brujas” del senador McCarthy y las tristemente famosas listas negras. Warshawski se dará cuenta de que hay fuerzas muy poderosas empeñadas en que la sórdida verdad no salga a la luz, y de que tendrá que poner toda su habilidad en juego sino quiere correr el riesgo de ser un eslabón más en la cadena de extorsiones y asesinatos

Kariera słynnej gwiazdy filmowej zbliża się ku końcowi. Kiedy Ariel Hart po raz kolejny nie dostaje angażu, sprzedaje wspaniałą rezydencję w Hollywood i wyjeżdża do miasteczka swej młodości. Tam przeszłość ożywa i powraca uczucie sprzed lat…

Nothing ever happens in the small town of Marlo… until the residents begin seeing their private conversations posted online for everyone to read. Then it's neighbor against neighbor, friend against friend, as paranoia and violence escalate. The police scramble to identify the person responsible for the posts and pull the plug on the Website before it destroys the town. But what responsibility do the people of the town have for the words they say when they think no one is listening? Life and death are in the power of the tongue

A modern gothic about a marriage and road trip gone hauntingly awry. Mark and Maggie's annual drive east to visit family has gotten off to a rocky start. By the time they're on the road, it's late, a storm is brewing, and they are no longer speaking to one another. Adding to the stress, Maggie — recently mugged at gunpoint — is lately not herself, and Mark is at a loss about what to make of the stranger he calls his wife. When they are forced to stop for the night at a remote inn, completely without power, Maggie's paranoia reaches an all-time and terrifying high. But when Mark finds himself threatened in a dark parking lot, it’s Maggie who takes control

Był ocalałym z katastrofy wędrowcem, który wymieniał opowieści na prowiant i schronienie w okrutnym świecie po straszliwej wojnie. Pewnego mrocznego dnia dotknęło go zrządzenie losu. Pożyczył sobie kurtkę dawno zmarłego pocztowca, by schronić sie przed zimnem. Stary, wytarty strój nadal miał moc jako symbol nadziei. Przyodziany w tę kurtkę zaczął snuć swą najwspanialszą opowieść o odradzającej się ojczyźnie. Powieść Davida Brina jest historią o kłamstwie, które stało się najpotężniejszą prawdą, jest dramatyczną sagą o człowieku, który przebudził ducha Ameryki, posiłkując się moca marzenia. Opowieść otrzymala nagrody Campbella i Locusa w 1986. Nominowana do nagrod Nebula w 1985 i Hugo w 1986

Większość książek Bukowskiego zawiera wątki autobiograficzne. Tak jest też w powieści Listonosz, w której autor przedstawia dość długi epizod ze swojego życia, kiedy jako doręczyciel przemierzał codziennie ulice Los Angeles z torbą przewieszoną przez ramię. Choć szczerze nienawidził tej pracy, trzymał się jej, jak żadnej innej potem, przez wiele lat. Ta mieszanka niechęci i fascynacji zaowocowała książką pełną pasji, przypominającą reportaż. Z właściwym sobie dystansem i cierpkim humorem Bukowski – krytyczny obserwator rzeczywistości – przygląda się funkcjonowaniu instytucji poczty i panującym w niej stosunkom, z wrażliwością reagując na ludzką krzywdę